ne tik incants kā fjoklas stāsts par Naidželu , bet arī mūsu pusē viens līdzīgs - no 100gadīgas pusnosvilušas 2,5 stāvu mājas bēniņiem aizstiepām pavisam cērtamu novusa galdu ar visām kājām un pat pāris apdilušiem kauliņiem. tā kā operācija bija iepriekš daudz maz plānota, mājās dabūjām viegli - uzsēdinājām uz riteņa pedāļa, piešņorējām un lēnā garā aidā. tā kā galda pašā vidū kāds bij pacenties uzšņāpt vārdu "_CENTRS", tā arī nokristījām.

vēlāk ievācot papildinfo, izrādījās, ka ne vien novuss skaitās tāds kā latviešu nacionālais sporta veids, bet pat mūsmāju vectētiņš savā laikā bijis liels novusmeistars un pat iecerējis kaut kad mājās sagādāt spēlējamu komplektu.

pirmajā vakarā gan galds vairāk kalpoja kāršu spēlēšanai, kā arī garāžballītes mielasta un dzērienu novietošanai - četras stūra kabatiņas ir kā radītas vīna pudeļu, alus bundžu, sulas glāžu vai puķuvāžu ievietošanai, tādējādi līdz niecībai samazinot iespēju kaut ko izlaistīt.

atliek vien sagādāt kijas, ripas, mammītes un apgūt vai izdomāt noteikumus un mazpilsētas underground novusa klubiņam garāžā visas iespējas rasties, protams, ar vectētiņu valdes sēdeklī!


_{Norvēģijas slēpotāji spēlē novusu, 1956.}


papildinājums 1. vectētiņš atnesa no saviem krājumiem 3 dažāda izmēra apšmulētas kijas - 2 līkas un vienu pustaisnu. borskābi aptiekās joprojām var dabūt, bet kauliņus sporta veikalā. cena gan štengra liekas - 8,99 par komplektu ir pirmais variants.

papildinājums 2. neko nenopirku, pat ne borskābi aptiekā par 3,50. toties vectētiņš savā otrā garāžā atrod 5 praktiski jaunas un taisnas kijas, svaigu kauliņu komplektu un borskābi caurā papīra kulītē uz kuras rakstīts "1989. 2. IV.".