atceļā no Estōnijas izbraukuma šosejmalas Statoilā kamēr biedri iepirkās, pētīju, ko tad tādā vietā var nopirkt un pamanīju, ka pie kases rindā stāvošs un smaidošs jauneklis ap 25 man kaut ko mēģina pateikt. pagāju tuvāk, lai kaut ko arī dzirdētu - šīs saka, ka par 70% liekas, ka esam kautkurkautkad tikušies. samiedzu acis, lai labāk atmiņas aparāts darbojas un iegūstu līdzīgi stipru pārliecību - 65%. pateicu, no kura Latvijas gala esmu un līdzarto kur būtu varējuši tikties, bet šim ar to galu neesot nekāda sakara bijis. nu neko - veiksmes novēlējuši priecīgi atvadījāmies.

pēcāk iedomājos, ka vajadzēja pajautāt vārdu un tad draugos papētīt - varbūt atklājas kāds zīmīgs kopējs paziņa un līdz ar to atvērtos kādas atmiņu slūžas? šādu piemēru es labprāt liktu pretī arī nesen kaut kur manītam izteikumam, ka atmiņas neatjaunojas, cik to ir, tik ir vai kā tamlīdzīgi. gribētos cerēt, ka šis tas vēl glābjams.