janutomer
Jaunākais Arhivētais Draugi Par sevi

• atkal gads
• 5.2.14 18:08
• kopš pēdējā ieraksta gads pagājis. lasu un nepazīstu tekstu, un novērtēju kā labu esam, bet svešu.
• 0 rakstair doma

• aiz mirsti
• 6.2.13 21:05
• - mirsti, maita, mirsti.
  es kliedzu caur asarām un neprātā zvetēju pa nabaga zivs galvu - izvalabītās acis nesūtīja man nekādu ziņu, neko, tukšumu.
  aizmirsti, maita, aizmirsti, ka pirms divdesmit dienām, mēnešiem vai gadiem tev šķita, ka viss vēl būs, ka ir iespējama tāda mierīga līdzāspastāvēšana, tāda klusa un piepildīta būšana, pašpietiekamība būt kopā ar kādu.
  esmu zaudējusi draugu - vienīgo cilvēku, ar ko gribēju runāt arī tad, kad negribēju, un varēju klusēt arī tad, ja bija tik daudz ko teikt. bija tik labi - silti, droši, viegli, vienkārši. ar katru dienu skumjas tikai aug augumā. kurš teica, ka laiks dziedē? muļķības! man viņa trūkst kā gaisa, kā spēka, lai kustinātu kājas un vēcinātu rokas. esmu kā mūžīgā badā...
  aizmirsti, maita, aizmirsti! sit sev pa galvu, pa aknām un kāju pēdām - ar tādu pašu spēku un naidu kā tai zivij izlietnē, sit, lai pašķīst smadzenes un sirds kambaru sienas plīst, atraujas no savas vietas un izšķīst, izskrien pa vēnām un artērijām un izsūcas miesā, un izgaro visumā. lai tas beidzas - tās skumjas. lai beidzas.
  pēc pavasara jau nemaz arī vēl nesmaržo, tās ir tikai iedomas un modernā laikmeta putni, kas ir evolucionējuši pārziemot tepat Rīgā - viņi dzied, kailos kokos sarāpušies, un man šķiet, ka prāts mani ir atstājis, jo ārā ir tikai ziema vēl, tikai sniegs un sāļā putra uz ielām, mazliet ledus un skumji pelēkas debesis tam pāri. man nav ko saudzēt no šīs tukšās ziemas, man nav kur pašai paslēpties, lai izvilktu līdz pirmajai zālei. atkal pārņem sajūta, ka gaisa vairs nav - tas kļuvis tik biezs un dārgs, ka vairs nespēju to atļauties, vairs netieku tam klāt. man slāpst - gaisa - kā zivij ar pārsisto galvu manā izlietnē.
  aizmirsti. aizmirsti domāt un just, aizmirsti elpot un dzīvot. vienkārši kustini kājas un soļo - bez jēgas un mērķa, jo tie visi ir aizmirsti - pareizie soļi un lielie mērķi - aizmirsti.
  aiz mirsti - pēcāk būs vieglāk, kad izdosies aizmirst vai vismaz nomirt. tad tas viss beigsies. tad iestāsies miers.
• 0 rakstair doma

• tekstu lasīšana
• 2.7.12 22:21
• joprojām iespārda autori, kuri pēc redaktūras saskaņošanas saka - nu, re, labi, ka jums norādīju uz neprecizitātēm, tagad jau tas pēc kaut kā izskatās - bļa - tas taču ir tavs fakinai teksts, kas bija visādu sūdu pilns, ne mana profesionālā varēšana, kurā tu atradi blusas
• 0 rakstair doma

• mērķis
• 2.7.12 22:19
• nav mērķa, ir ceļš
  stafetes posmi bez kāda, kam nodot stafetes nūju
  joprojām alkstu sirdsmiera
• 0 rakstair doma

• draugi
• 2.7.12 22:17
• kurā brīdī man vairs nebija draugu - nezinu kad tas notika. draugi pagaisa.
  palikuši paziņas - daudz un nekvalitatīvi, arī tie vairs nav vajadzīgi.
  kalnā kāpēja sindroms vai vienkārša nesaderība, kas to lai zina, bet joprojām nerodas draugu nepieciešamība.
  kārtējā personības deformācija.
• 0 rakstair doma

• pārrāvumi
• 2.7.12 21:59
• ilgi te nav būts - nav bijis laika - domāt, ne rakstīt.
  dažas lietas.
  kas to būtu domājis, ka spēju sašūties par sliktu (9) atzīmi. ilgi esmu par to visu domājusi, līdz sapratu, ka ne jau tā atzīme bija svarīga, svarīga bija sajūta, ka esmu visu izdarījusi. un daži komentāri lika domāt, ka neesmu. un sarunas ar citiem licējiem lika noprast, ka viņu zināšanas nebūt nav plašākas vai dziļākas par manām, tikai, tikai.
  pārgāja, pirms dažām dienām pārgāja.
  un vēl pārgāja precēšanās kāre, nu, tas jautājums, kādēļ tā arī nesanāca.
  
  starp eksāmenu un precībām ir zināma tipoloģiska līdzība - novērtējums.
  
  pārgāja - sapratu, ka novērtējums no ārpuses ir bez jēgas, kaitinošs, ja nesakrīt ar iekšējo, pilnīgi nevajadzīgs, ja ar iekšējo viss OK.
• 0 rakstair doma

• ēna
• 12.4.12 02:27
• un vēl - es baidos pati no savas ēnas
  
  un vēl - vai spokiem ir ēnas?
• 0 rakstair doma

• 12.4.12 02:23
• pirms dažām dienām pagātne mani notvēra - es paraudāju - un piedevu, lai arī tie (viņš), kam piedevu, mana piedošana reāli būtu pie pakaļas.
• 0 rakstair doma

• 12.4.12 02:05
• ik pa laikam galvā veidoju neizdevušos un nenotikušo attiecību grāmatvedību. atlikums kā vienmēr nulle. un nespēju īsti saprast, kādēļ. visas iespējas un piedāvājumi bijuši ne tādi, lai atlikums veidotos pozitīvs. vaina noteikti ir manī, jo visi šie vīrieši ir sasodīti pieprasīti mīlas tirgū...
  
  grāmatvedība:
  draudzeņu vīriešu piedāvājumi = kādi pieci (vīrieši, piedāvājumu kopskaitu un atkārtojumu biežumu katrā pozīcijā jāskata atsevišķi);
  nepiedienīgi piedāvājumi no precētiem un aizņemtiem = kādi trīs, laikam;
  nejēdzīgi piedāvājumi no visādi citādi labiem un jaukiem puišiem / vīriešiem / kungiem = laikam arī trīs (dažādas traģikomiskas nejēdzības te pat var neiekļaut);
  mulsinošais stāvoklis starp nojautu un pārliecību = trīs, nē, tomēr divi, jau minūti pēc vārda "trīs" uzrakstīšanas vairs nespēju iedomāt, kurš gan varētu būt bijis trešais, ja nu vienīgi mazais);
  
  viena bērnības iemīlēšanās beidzās ar atzīšanos, kas mani padarīja vēl nelaimīgāku, nekā es būtu tad, ja tādas atzīšanās nemaz nebūtu;
  viena it kā pirmā mīlestība beidzās ar vārdiem "es tevi nekad nespēšu mīlēt tā, kā tu to gribētu" (visi runāja, ka viņš ir gejs, man bija vienalga);
  viena negodīga spēle ar ārkārtīgi skaistu un jauku zēnu beidzās ar sajūtu, ka esmu viņam ļoti nodarījusi pāri, bet iespējams, ka viņš mani nemīlēja un viss ir tikai manas iedomas;
  viena izbīlim līdzīga ieskatīšanās priekšniekā beidzās ar darbavietas maiņu un pašpārliecības un pašcieņas zaudēšanu (laikam uz mūžu);
  viena negodīga spēle, kurā es biju trusis, nekādi nebeidzas manā apziņā, lai arī truša dīdītājs jau gadiem ilgi nav izrādījis ne mazākās dzīvības pazīmes.
• 0 rakstair doma

• par algu
• 12.4.12 01:43
• visu mūžu, patiešām, cik vien sevi atceros, esmu centusies visiem un ikvienam darīt labu. un tomēr esmu bijusi bez gala savtīga - vienmēr cerēju, ka man pateiks paldies, paslavēs, atlīdzinās, atalgos..., bet nekā. esmu pildījusi svešus mājasdarbus, mazgājusi grīdas sadzērušās apkopējas vietā, melojusi, lai paglābtu draugus no likstām, varbūt kādam arī esmu darījusi pāri citu vietā, cerot - no visas sirds cerot, ka man par to atlīdzinās. un šī bērnišķās cerības dēļ tā gaidītā alga vienmēr izpalika...
  pacieties, debesīs labāki būs - tā mēdza teikt mans vecaistēvs - viņam bija taisnība.
  var jau būt, ka nekādu atlīdzību nesaņēmu tieši tādēļ, ka tik ļoti tās alku, tomēr cilvēki man līdzās, pat tie, kas vispār apkārtējos izlikās nemānām, vien palietoja viņus, kad bija tāda nepieciešamība, jā, tieši šie ļaudis arī saņēma to visu, pēc kā es tik ļoti dzinos un kāroju. viņi saņēma godu un slavu, un mantu, un mīlu, un atzinību, un visu, visu, visu, visu to, kā es tik izmisīgi alku, ko man tik ļoti pasaule negribēja dot.
  nevar jau teikt, ka es būtu galīgi apdalīta, tā jau arī gluži nebija. jā, bērni mani pieņēma savā draugu pulkā, jo viņiem tas savā ziņā bija izdevīgi - es viņiem tos mājasdarbus pildīju, varēju kontroldarbā priekšā pateikt, varēju paglābts no kādām nepatikšanām. nuja, un tad vēl es parasti draudzējos ar tiem, ar ko neviens cits nedraudzējās. un draudzējos (pareizāk laikam būtu teikt "iedraudzinājos" - pielīdu un iztapu) ar tiem dižākajiem, skaistākajiem, gudrākajiem, bagātākajiem. jau no pirmās klases... - labākā skolniece un skaistākā meitene klasē - man noteikti jākļūst par viņas draudzeni, turklāt "labāko", un tomēr ne līdz galam...
  te ir elegants kāds stāsts - es mainīju skolu. pēdējā dienā, kad vēl dzīvoju vecajā vietā, uz skolu vairs negāju, bet, ejot uz autobusu, satiku manas toreizējās draudzenes e.s brāli, -fek, pat atceroties paliek skumji... nu, lūk, satiku es to e.s brāli un iedevu viņam "dāvaniņu" draudzenei - kaut kādas importa končas tur bija un pūšamkošļenes (tie, kam gadu, cik man, labi zina, ka burbulenes, turklāt vēl importa (pat amīšu, laikam), bija "cietā valūta" skolā...) tad, nu, lūk, atdevu es viņai savu lielo bagātību, visu nākamo rudeni rakstīju bijušajiem klasesbiedriem, laikam arī e.i, vēstules - līdz man uzrakstīja kāda klasesbiedrene - tu labāk vairs vēstules nesūti, citādi visiem no ņirgšanas jau tagad slikti - e.a bija galvenā ņirdzēja.
  pēc daudziem gadiem nejauši satiku šo savu bijušo "īsto" draudzeni, sveicināju, viņa pagāja garām izliekoties, ka nepazīst, lai gan zinu, ka pazina gan, maita.
  skolas laiks vispār bija kā dzīve geto. kādu reizi piesēdīšu un uzrakstīšu par nežēlīgo kaušanos, par izrēķināšanos, par cīņu uz dzīvību un nāvi, par ļaunumu, par bezgala dziļu un tukšu ļaunumu. arī par dzeršanu, par to, kā naktīs uz balkona mācījos pīpēt, lai būtu "kruta", par to, kā dzēru līdz nemaņai un tomēr ļoti labi mācījos, par to kā dzērumā gāju uz stundām un bastoju tik sasodīti daudz, ka brīnums, kā vispār skolu pabeidzu, arī par to, kā pie spoguļa mācījos skaisti smieties, lai iepatiktos pilsētas "elites" kompānijai, par to, kā tas viss man derdzās, par to, kā tas viss nebija pa īstam... par to, kā tas sāp arī pēc divdesmit gadiem...
• 1 rakstair doma

• pagātne
• 24.2.12 05:06
• es nespēju nokārtot attiecības ar pagātni. tā velkas līdzi - kā atiris valgs - pavelc un irst, un irst, irst, bet neizirst pavisam. grūti. joprojām sāp, mazliet. netieku vaļā no neatrisinātas pagātnes.
• 0 rakstair doma

• gads
• 31.12.11 23:04
• gads beidzies. pārpalikums - nogurums. apņemšanās - gribu mieru, sirdsmieru. un spēju aizmirst. piedot nesanāks, zinu jau tagad.
• 0 rakstair doma

• mīlestība
• 29.12.11 02:04
• kad man bija gadi trīs, zināju visas pasaules lielā patiesības.
  mīlestība - tā ir klēpītī ņemšana un bučošana.
• 0 rakstair doma

• eleganti vārdi
• 29.12.11 01:33
• atcerējos tikko vienu no visu laiku elegantākajiem latviešu valodas vārdiem - iznireļi.
  un dirst, ka latviešu valoda nabaga, lai pateiktu savu milzu domu, sasodīts, kādam muļķim jābūt, lai tā teiktu! kas gan cits to valodu un vārdsu veido, ja ne paši cilvēki, kā gan valoda var būt bagāta, ja liela daļa lietotāju netiek tāļāk par pāris tūkstošiem vārdu (labākajā gadījumā), bet sevšvārdus lieto bez jēgas un izpratnes un svešvalodās runā plakani un bez iedvesmas. nožēlojamie iznireļi. no žēlojamie, jo tie napzinās...
• 0 rakstair doma

• 29.12.11 01:27
• pateikt visu, kā ir, nevis citiem, bet pati sev - atzīties, ka kaut kur esi kļūdījusies, ka mēģini lēkt pārāk augstu, nesalīdzināmi augstāk, nekā tava sēžamvieta.
  izlasīju veco (otro) blogu. viss, kā paredzēts, nekas nav gājis secen, vienīgi savādi, ka pagājuši jau teju seši gadi.
  cits darbs, cita dzīve, studijas, citi cilvēki, bet sāp tik un tā. tās sāpes nemazinās. sāpes attīra. tie šodienas pļūtītāji izsita mani no sliedēm. raiņa runātāji, zinies, no kurienes šī gara nabadzība un iedomība, ar kuru apveltīti ne nu paši mirdzošākie prāti? vēl pirms dažiem gadiem man gribētos ar viņiem cīnīties un ko pierādīt, šodien daudz kas tomēr mainījies - dusmu vietā skumjas...
• 0 rakstair doma