- aiz mirsti
- 6.2.13 21:05
-
janutomer- mirsti, maita, mirsti.
es kliedzu caur asarām un neprātā zvetēju pa nabaga zivs galvu - izvalabītās acis nesūtīja man nekādu ziņu, neko, tukšumu.
aizmirsti, maita, aizmirsti, ka pirms divdesmit dienām, mēnešiem vai gadiem tev šķita, ka viss vēl būs, ka ir iespējama tāda mierīga līdzāspastāvēšana, tāda klusa un piepildīta būšana, pašpietiekamība būt kopā ar kādu.
esmu zaudējusi draugu - vienīgo cilvēku, ar ko gribēju runāt arī tad, kad negribēju, un varēju klusēt arī tad, ja bija tik daudz ko teikt. bija tik labi - silti, droši, viegli, vienkārši. ar katru dienu skumjas tikai aug augumā. kurš teica, ka laiks dziedē? muļķības! man viņa trūkst kā gaisa, kā spēka, lai kustinātu kājas un vēcinātu rokas. esmu kā mūžīgā badā...
aizmirsti, maita, aizmirsti! sit sev pa galvu, pa aknām un kāju pēdām - ar tādu pašu spēku un naidu kā tai zivij izlietnē, sit, lai pašķīst smadzenes un sirds kambaru sienas plīst, atraujas no savas vietas un izšķīst, izskrien pa vēnām un artērijām un izsūcas miesā, un izgaro visumā. lai tas beidzas - tās skumjas. lai beidzas.
pēc pavasara jau nemaz arī vēl nesmaržo, tās ir tikai iedomas un modernā laikmeta putni, kas ir evolucionējuši pārziemot tepat Rīgā - viņi dzied, kailos kokos sarāpušies, un man šķiet, ka prāts mani ir atstājis, jo ārā ir tikai ziema vēl, tikai sniegs un sāļā putra uz ielām, mazliet ledus un skumji pelēkas debesis tam pāri. man nav ko saudzēt no šīs tukšās ziemas, man nav kur pašai paslēpties, lai izvilktu līdz pirmajai zālei. atkal pārņem sajūta, ka gaisa vairs nav - tas kļuvis tik biezs un dārgs, ka vairs nespēju to atļauties, vairs netieku tam klāt. man slāpst - gaisa - kā zivij ar pārsisto galvu manā izlietnē.
aizmirsti. aizmirsti domāt un just, aizmirsti elpot un dzīvot. vienkārši kustini kājas un soļo - bez jēgas un mērķa, jo tie visi ir aizmirsti - pareizie soļi un lielie mērķi - aizmirsti.
aiz mirsti - pēcāk būs vieglāk, kad izdosies aizmirst vai vismaz nomirt. tad tas viss beigsies. tad iestāsies miers.