- par algu
- 12.4.12 01:43
- visu mūžu, patiešām, cik vien sevi atceros, esmu centusies visiem un ikvienam darīt labu. un tomēr esmu bijusi bez gala savtīga - vienmēr cerēju, ka man pateiks paldies, paslavēs, atlīdzinās, atalgos..., bet nekā. esmu pildījusi svešus mājasdarbus, mazgājusi grīdas sadzērušās apkopējas vietā, melojusi, lai paglābtu draugus no likstām, varbūt kādam arī esmu darījusi pāri citu vietā, cerot - no visas sirds cerot, ka man par to atlīdzinās. un šī bērnišķās cerības dēļ tā gaidītā alga vienmēr izpalika...
pacieties, debesīs labāki būs - tā mēdza teikt mans vecaistēvs - viņam bija taisnība.
var jau būt, ka nekādu atlīdzību nesaņēmu tieši tādēļ, ka tik ļoti tās alku, tomēr cilvēki man līdzās, pat tie, kas vispār apkārtējos izlikās nemānām, vien palietoja viņus, kad bija tāda nepieciešamība, jā, tieši šie ļaudis arī saņēma to visu, pēc kā es tik ļoti dzinos un kāroju. viņi saņēma godu un slavu, un mantu, un mīlu, un atzinību, un visu, visu, visu, visu to, kā es tik izmisīgi alku, ko man tik ļoti pasaule negribēja dot.
nevar jau teikt, ka es būtu galīgi apdalīta, tā jau arī gluži nebija. jā, bērni mani pieņēma savā draugu pulkā, jo viņiem tas savā ziņā bija izdevīgi - es viņiem tos mājasdarbus pildīju, varēju kontroldarbā priekšā pateikt, varēju paglābts no kādām nepatikšanām. nuja, un tad vēl es parasti draudzējos ar tiem, ar ko neviens cits nedraudzējās. un draudzējos (pareizāk laikam būtu teikt "iedraudzinājos" - pielīdu un iztapu) ar tiem dižākajiem, skaistākajiem, gudrākajiem, bagātākajiem. jau no pirmās klases... - labākā skolniece un skaistākā meitene klasē - man noteikti jākļūst par viņas draudzeni, turklāt "labāko", un tomēr ne līdz galam...
te ir elegants kāds stāsts - es mainīju skolu. pēdējā dienā, kad vēl dzīvoju vecajā vietā, uz skolu vairs negāju, bet, ejot uz autobusu, satiku manas toreizējās draudzenes e.s brāli, -fek, pat atceroties paliek skumji... nu, lūk, satiku es to e.s brāli un iedevu viņam "dāvaniņu" draudzenei - kaut kādas importa končas tur bija un pūšamkošļenes (tie, kam gadu, cik man, labi zina, ka burbulenes, turklāt vēl importa (pat amīšu, laikam), bija "cietā valūta" skolā...) tad, nu, lūk, atdevu es viņai savu lielo bagātību, visu nākamo rudeni rakstīju bijušajiem klasesbiedriem, laikam arī e.i, vēstules - līdz man uzrakstīja kāda klasesbiedrene - tu labāk vairs vēstules nesūti, citādi visiem no ņirgšanas jau tagad slikti - e.a bija galvenā ņirdzēja.
pēc daudziem gadiem nejauši satiku šo savu bijušo "īsto" draudzeni, sveicināju, viņa pagāja garām izliekoties, ka nepazīst, lai gan zinu, ka pazina gan, maita.
skolas laiks vispār bija kā dzīve geto. kādu reizi piesēdīšu un uzrakstīšu par nežēlīgo kaušanos, par izrēķināšanos, par cīņu uz dzīvību un nāvi, par ļaunumu, par bezgala dziļu un tukšu ļaunumu. arī par dzeršanu, par to, kā naktīs uz balkona mācījos pīpēt, lai būtu "kruta", par to, kā dzēru līdz nemaņai un tomēr ļoti labi mācījos, par to kā dzērumā gāju uz stundām un bastoju tik sasodīti daudz, ka brīnums, kā vispār skolu pabeidzu, arī par to, kā pie spoguļa mācījos skaisti smieties, lai iepatiktos pilsētas "elites" kompānijai, par to, kā tas viss man derdzās, par to, kā tas viss nebija pa īstam... par to, kā tas sāp arī pēc divdesmit gadiem... - 1 rakstair doma
- 12.4.12 10:38
-
adinkra
Uj, Tu noliec to geto laiku kkur tālākā plauktā, lai put, norobežojies un sāc sevi audzināt. Vienmēr kāds būs skaistāks, gudrāks un populārāks, nevajag salīdzināties. Vot, aizmirsu, ko vēl gribēju teikt. Varbūt viņi nesveicinās, jo kauns atcerēties, kādi kuces bijuši.
Palīdzēt citiem var un vajag, bet sevi arī nevajag aizmirst. - Atbildēt