nekas jauns

ar Them Lemons spēlēsim koncertu 31. janvārī, Nabaklabā. Sākums ap 21.30, ieeja brīva. Vēl tovakar spēlēs arī grupas Marta Migla un The Moonhouse. Laipni gaidīti.

satiksimies slimnīcā
es būšu ļoti bāls un vārgs, tu izliksies, ka uztraucies
liksi ciešāk sasegties, bet domās atkārtosi
tu nevienam nepatīc, tu nevienam nepatīc,
viss, kas man ar tev saistās, šķiet tik ļoti garlaicīgs

kuru vispār piš, ko es te rakstu, lol

divi dzejoļi, kas man ļoti patīk.

"vilks vienacis domā sev namu"

Saule būs baļķi
saules stari mēnesstari
vienalga jā varavīksne arī
(tā nav taisna tā jāzāģē un jāizliec)

Biezi mākoņi būs jumts
tik ne lietus mākoņi
tie nolīst un izgaist kā domas

Kamīns būs rietoša saule
un rasā viņš mazgās prātu

Vakaros atspiedīsies pret
pērnajām ēnām izelpos rīta miglu gausi jo gausi

tā sabiezēs tumsas sienā
Tā viņš atšķirs naktis no dienām

(J. Kronbergs)

----------------------------------

‎"Eņģeļu dienas"

Eņģeļi - tie ir ļoti palēnināti džeki,
Kas, dūrē slēpjot, smēķē kaut kādas
Šokolādes cigaretes.
Viņi pārlej no tukšā uz brīvo
Tur, debesīs.
Mākoņi smaržo kā vaniļa,
Viss tik tīri, droši un kārtībā
Kā brokastis lidmašīnā,
Kas lidostā nolikta
Mūžīgā stāvvietā.
Reizēm viņi skatās vecus bojevikus
Un domā, ka arī viņi tā spētu...
Vēlāk iet kaut kur visi kopā,
It kā negribot.
Aiziet un skatās - tur dārzs,
Klīst starp ābelēm, uzlasa
Augļus no labā un ļaunā atzīšanas
Koka. Iekožas. Gremo. Viņiem
Tie nekaitē, tāpat kā viss pārējais.
Paiet diena, iestājas nākamā.
Un viņi atkal lūr bojevikus teļļukā,
Kam ekrāns līdz apvārsnim.

(S. Timofejevs)

esmu ventspils rakstnieku mājā, šodien izbraucu. te ir ļoti labi.

Teary eyes and bloody lips
Make you look like Stevie Nicks
We never knew that being cruel was such a cool thing to do...

It is the fork in the river
It is the break down the middle of the mirror
It is the parting of the suicide doors
That we come to understand:
When we float in the water
It’s not the absence of the other
But the absence of anyone else
That will drown us in the end

šis gads patiesībā laikam ir bijis pilns ar dzīvi. sākot ar laimi un eiforiju, turpinot ar izmisumu un raudāšanu spilvenos, gan neprāts, gan asa skaidrība. gan laiskums, gan smags darbs, gan pārdzīvojumi, gan piedzīvojumi. nekādu vidējo jau nevar izvilkt, vienkārši - ir bijis. tā tam laikam vajadzētu būt.

cerams, ka nākamgad būs vēl vairāk dzīves. vēl vairāk jaunības, bet mazāk tās kļūdu.

3. janvārī AVANT dzejas festivāla pasākums Rīgā. es arī piedalīšos.
http://www.satori.lv/raksts/5163
http://www.facebook.com/events/102301989941026/

es to nojautu, iespējams pat zināju. tomēr nav iespējams izvairīties no vilšanās, par spīti tam, ka šādi ir labāk.
gribētos lielu, anonīmu pilsētu, tīras, jaunas drēbes, kafiju kādā terasē. bet tas viss ir tikai apvalks mieram. patiesībā jau gribas tikai to, bet, ja par to sāk domāt, tad galu galā attopos savā gultā, zem divām segām, zem tukšu pudeļu kaudzes, palicis pavisam maziņš un auksts.

kāpēc man neviens neuzdāvināja jaunu telefonu? kāpēc neviens man neuzdāvināja digitālo kameru? kāpēc neviens man neuzdāvināja xbox? vai ipodu? kāpēc neviens mani nemīl?
es jūs arī nevienu nemīlu, tāpēc es līdīšu atpakaļ savā istabā, apsegšos ar divām segām un tukšu pudeļu kaudzi, klusi šņukstēšu, lasīšu grāmatas, palikšu pavisam mazs un auksts.

nesaprotu, kurā brīdī pazuda tas jēdziens svētku sajūta. kaut kad bērnībā taču bija.

šodien ziemassvētki -

***

Pēc dažiem gadiem atkal aizbraucu uz savu bērnu dienu
pilsētu un brīnījos - cik zemi visi žogi, apkvēpuši kakti,
visur suņi, laputis un zirnekļi.
Es rātni skatījos, kā visi nāk un izsūdz bēdas - cik
bezgodīgs un ļauns var paša radagabals būt, cik slikti
Jāņonkulim nabagmājā, cik parādi jau nomaksāti, cik
vēl priekšā.
Es smaidīju par simtreiz teiktiem jokiem, vēroju līdz
kaulam pazīstamās sejas, mielojos ar zupu, kura nemai-
nīga gadiem cauri plūst kā Lielupe. Un viss tik dīvains,
smieklīgs, mazs.
Un nolēmu, ka turp vairs nebraukšu. Un tagad man
vairs māju nav, vien manis paša četras sienas apkārt.
Vien dažreiz atceros, kā atvadoties kāds man teica: "Uz
tevi dikti ceram, par tevi bieži domājam."

(K. Vērdiņš)

http://www.youtube.com/watch?v=Hajwg6kxpQ4

Lately
I'm not sleeping
I'm not breathing
Without machine

Lately
My heart's been breaking
My heart's been breaking
Through the seam

aaah, aaah

man vēl ir ko darīt. pēc tam.

kas tas tikko bija? no kurienes?
ar ivaru pāris stundas vācām skolu parādus (šoreiz manus), kā vienmēr šādās reizēs - smējāmies un muļķojāmies, divi ali, viss izdarīts, pēdējais ēdiens sataisīts par tostermaizi un pēkšņi, pēkšņi, nez no kurienes, sajūta, ka viss varbūt tomēr būs labi.

pilnīgi bļeģ bezjēdzīgas dienas

šovakar kaut kas nav. vai tas bija koncerts vai rīta prieks, vai pirmais decembris, vai sniegs un saule, bet šovakar ir tāda sajūta, ka es pat nezinu. šausmīgi plāns ledus zem kājām.

http://foto.delfi.lv/album/100362/?view=blog&page=1 super mīļi

tajā pat laikā, nesen ir parādījies tāds kā siltums, kas varbūt varētu izaugt par kaut ko. nevaru saprast, vai es spēju tam ticēt vai nē. it kā tas mani ievelk, tajā pat laikā nepamet smieklīga bezcerības sajūta.

šodien bija viens no tiem brīžiem, ka liekas, ka nu ir cauri. nu, tas brīdis, kad nokrīt visi aizslietņi un liekas, ka tūlīt viss būs cauri. sēdēju hesburgerā un ēdu negaršīgu burgeru, truli blenžot uz tv, kur rādija latvijas mūzikas kanālu - maziņš dzintars čīča kopā ar normundu rutuli dziedāja raudāja māte, raudāja meita. riktīga traģikomija apvienojumā.
it kā nekas īpašs, vai mazums tādu brīžu, bet šodien tas nāca absolūti negaidīti. tā pilnīgā bedres sajūta.
liekas, ka sāp kakls. šobrīd tiešām nederētu slimot. drausmīgi daudz kavējumu.
jāmēģina klausīties mūziku, kas visu aizdzen. ko citu.

i just don't know what to do with myself