nekas jauns

pēdējās divas nedēļas kā no skuteļa bāra bērniem. 'piedzeros pats, ja kāds nepiedzirda'

We used to go
To the slow
Moonlit river

I'd slip my hand
Into your pants
And make you quiver

And when we'd tasted each other

We'd lie and rest
Half undressed
To the sound of water moving

drausmīga sevis žēlošana un alus.

oh comely. gribu iemīlēties. gribu uz romu. gribu apkuri. gribu celties laikā.
labprāt nogulēt nedēļu bezdarbībā. iet tikai uz mēģinājumiem un sūkt alu, visu dienas pirmo pusi esot gultā un lasot grāmatas.
smuki ģērbties gribētu.
oh comely.

vakar pārmaiņas pēc viss bija ļoti forši.

svētdien noizs chomsky. 20:00. 14.10.2012

Heli Lāksonena "Kad laiks nepaiet"

Mēs a gov skatās teļļuk.
Tas skumst pec māt un es pec tēv,
mēs ab diu
liks kamina ugun,
nogrūdis snieg no jumt,
no trepem nodouzis led.

Mēs grib sasniekt apnikum pasouls rekord,
bet tas būs pārak skumig,
un es liek gov mašina
un laiž,
lielveikal mašinplaci uzvelk roķen un tais soulit.

Un oi! Kā man patik, kad gos smei.

(atdzejojis G. Godiņš)

I pray you Lord with all my might
Keep me safe all through the nigh

diezgan ļoti drūms periods.

patiešām nevaru saprast vai es uz to tiešām vēl ceru. vai man tiešām vēl iekšā ir cerība, vai arī tie ir tikai cerību nospiedumi, lēna rezignācija. bet šodien sapratu, ka es joprojām gaidu, saprotot, ka tā tas nekad vairs nebūs. taču joprojām viss tiek salīdzināts, manās atmiņās tas viss vēl ir dzīvs un nespēju noticēt, ka tas viss vairs nekad nebūs. nebūs atkal, nebūs no jauna, kārtējo reizi, tā bija pēdējā reize.
un cik gadi jau ir pagājuši, bļeģ

You sit there in your heartache
Waiting on some beautiful boy to
save you from your old ways
You play forgiveness
Watch it now ... here he comes

He doesn't look a thing like Jesus
But he talks like a gentleman
Like you imagined when you were young

Can we climb this mountain
I don't know
Higher now than ever before
I know we can make it if we take it slow
Let's take it easy
Easy now, watch it go

We're burning down the highway skyline
On the back of a hurricane that started turning
When you were young
When you were young

And sometimes you close your eyes
and see the place where you used to live
When you were young

They say the devil's water, it ain't so sweet
You don't have to drink right now
But you can dip your feet
Every once in a little while

You sit there in your heartache
Waiting on some beautiful boy to
To save you from your old ways
You play forgiveness
Watch it now here he comes

He doesn't look a thing like Jesus
But he talks like a gentleman
Like you imagined when you were young
(He talks like a gentlemen, like you imagined when)
When you were young

I said he doesn't look a thing like Jesus
He doesn't look a thing like Jesus
But more than you'll ever know

nodzinu matus. 2mm.

neesmu juties tā īsti priecīgs kopš ~šī gada jūlija. bet bija ļoti atvieglojoši dzirdēt bērnības miliciju sestdien.

muļķu skola, slimā meitene, puišu tualetes durvis. nav krampīša.

patiesībā, kopš atbraucu, pat nē, jau ilgāk, jau pirms tam, vēl pirms aizbraucu, ja tā padomā, ir kaut kāda simtsprocentīga beigu sajūta. nu, ka nāks bezmaz apokalipse un viss, patiesībā drīzāk - ka viss jau ir beidzies. un tad ir kaut kāds purgatorijs, nezinu, bezsvara stāvoklis, trīcošās rokas. bet ne tā, ka smagi, drīzāk pretēji, ka nekam nav svara. nezinu, vai tas ir slikti, bišķīt atsit kaut kādus nervu brīžus, kad viss nopeld, kāju vietā ir slidas. nekam nav svara, nekam nav nozīmes, bet kaut kur iekšā tomēr ir kaut kāda maza sejiņa, kas nevar saprast, kas notiek. lielām acīm.
if life is such a big joke, why should i care.
bet tā domāt nav pareizi, laikam. atkal - kad kādreiz ir domāts pareizi. vai to vispār var. tā kā rakstīja - svētajiem vieta muzejā. tomēr jācenšās ir, bet tad atkal - viss ir nost no trases, nost no sliedēm, viss ir ārpus savas vietas.
savukārt šodien kopš rīta esmu sēdējis mājās, ja neskaita gājienu uz veikalu pēc kotletēm. es nezinu, vai vispār šovasar ir bijusi tāda diena, kad es esmu sēdējis mājās. dators, gulta, grāmatas, internets, blūza kvadrāts ar un bez draiva, kaut kāda laiskuma un hospitāļu ielas dzīvokļa sajūta, bezmazvai, diezgan pat precīzi - atkal ir rudens, atkal ārā ir līst un ir jāvelk džemperis un jāiet ārā no vietas uz vietu, pēc visas dienas iekšā, un nevar saprast, vai tas ir labi vai nav. bet kāda tur atšķirība, ko.

aiz muguras ~4500 km. hailaiti - elzasas kalni, monē un pikaso, staņislava laukuma gaismas nancy, berlīnes nakts, saullēkti benzīntankos. un viss cits. protams, franču vīni. un ēdiens. reti riebīga sajūta - būt atpakaļ.

plakāts vēl nav gatavs, bet aicinu jūs visus šopiektdien, 24. augustā vakarpusē (laiks tiks precizēts līdz ar plakātu) uz bāru chomsky, kur notiks Staņislava Oļehno, Artjoma Gerasimova (foto) un Henrika Eliasa Zēgnera (stāsts) kopīgās grāmatas atklāšanas svētki. spēlēs Ernests un Henriks no Them Lemons.

iespējams kādreiz tiešām pienāks tā diena, kad es būšu nokratījis visu to, kas ir līdz šim traucējis un izdarīšu to, ko vienmēr esmu klusi vēlējies.