nekas jauns -

teju katru dienu, piesēžoties cibai, gribās ierakstīt ierakstu, kas sāktos ar 'man riebjas..'. bet es to nocirtu pašā sākumā, jo sapratu - to man riebjas ķēdi varētu stiept bezgalīgi. nu un tam nebūtu jēgas, uz to riebumu tiekties un kurināt nav produktīvi un tas vienkārši piemet vēlvienu slāni visām čerņām galvā.
bet nu gan, jā, pēdējos pāris mēnešus nekādi nevaru samierināties ar tiem cilvēkiem, kas man riebjas. lielīgi, riebīgi, melīgi, pretīgi nepieauguši, lēti, jēli, stulbi cilvēki. tie, kuriem pat nav vairs vērts meklēt attaisnojumus, kāpēc viņi tādi ir, tie, kuri vienkārši ir - slikti cilvēki. tie man riebjas, no visas sirds, un man viņi traucē, viņi bojā ikdienu, visu cilvēku kopumu, visu, kas ir.
rezultātā arvien biežāk tīksminos un pārņemu sevī Kārlina teikto, ka cilvēkiem būtu laiks pazust no planētas. es to droši vien nesagaidīšu, bet princips paliek - cilvēkam kā būtnei vajadzētu pazust.
drausmīgi tizli droši vien izklausās. bet man tā sajūta nepazūd pat tad, kad viss ir labi, kad ir tie laimīgie un labie periodi, tāpēc es šitai domai palieku uzticīgs.