nekas jauns -

ja es šeit plēšos vaļā, ko esmu atsācis darīt, jāatzīst, visam par spīti, ik pa brīdim, protams, uzpeld sajūta - henrik, ej lec upē, tu izgāzies, vsjo. ar vienu roku es viņu uzņemu kā senu, pazīstamu draugu; ar otru - bāžu atpakaļ un saku: lien atpakaļ draņķi. kopumā blenžu tāpat un nesaku neko. nav jau ne tā, ne citādi, esmu gan izgāzies, gan neizgāzies, ja es gribu domāt tādā veidā. bet tas ir visai bezvērtīgs veids, kā domāt, tajā pat laikā - tas vienmēr izlien ārā, gribi negribi.
hujsņim, jābrauc uz helsinkiem, jāsapelna nauda un jāpadzer vinārs, skatoties ziemeļu ūdeņos.