Pirms iešanas uz filmu "Izvirtulis" mans priekšstats par to bija pavisam citādāks, tagad to redzēju...un ...sapratu, ka kaut kas mani atgrūž sekot līdzi galvenajam varonim...Es nevaru teikt, ka man filma nepatika, bet varu gan apgalvot, ka tā kontratstēja ar manu saulaino iekšejo sajūtu, kas bija pirms filmas. Varbūt vienkārši vajadzēja skatīties citā dienā, kādā no tām dienām, kad vēlos, lai liek mani mierā un ļauties pilnīgai apātījai, bet šoreiz biju cerējusi uz ko jautrāku,vismaz tagad, kad manī beidzot sāk atmosties pavasaris. Galu galā pirms tam mēs skolā gandrīz līdz asarām smējāmies par ķiplokmaizītēm, bet pēc filmas Kikī raudāja ne jau prieka asaras..skumji...neviens nezina vairs, kur iet tālāk...Kikī raud...+vēl ārā bija drēgns un slapjš=pilns komplekts, tāpēc vnk aizgāju mājās...

Tiku liidz verdzenes apmaaciibas 4. daļai...taalaak neavaru...pretiigi..vnk gribaas vemt...

Mazliet aizgulējos, no rīta pamodos baltaa un saulainaa istabaa un ureiz sapratu, ka nav 7 no riita, jaa plkst. raadija 11:36 un es pat nebiju dzirdeejusi kaa braalis pieceelaas. Nu tad neko, paareeejais vairs nav svariigs...;)...izbaudiiju šo dienu...

Tikko uzzināju, ka mani ņem arī Birmingemā, šķiet, ka labāk vairs nevar būt. Klausos brīnišķīgu dziesmu un kārtējo reizi, kad vajadzētu saņemties un izpildīt kaut vienu fizikas lab. darbiem sēžu internetā. Brālis ar draugu kaut ko runā par mašīnām, bet dzirdu tikai viņu balsis no virtuves.
Kāpēc internetā tik daudz džeku ir tik izvirtuši?Nu nevajag man seksu no viņiem, nu, vismaz ne no tādiem, kas atsūtot savu kailfoto domā izraisīt manī kādas emocijas. Pretīgi skatīties!
Labs ir, bet nu jāķeras pie fizikas, bet ai, kā negribas, mmm, tagad skan Fils Kolins, oh my god, viņš dzied fantastiski...
..."Let's make it tonight to remember...all night long...I love the way you move tonight...Let's make up...
cause I've never touched somebody like the way I touch your body..."
Kāpēc es smaidu?Nezinu, laikam tāpēc ka beidzot mācos dzīvot!!!!!!!!

Mmm... virtuvē smaržo pēc vistiņām...Šķiet ka viņi būs ko uztaisījuši!

Mmm, burvīga filma un burvīgs vakars...Viņš zināja, kā mīlēt sievieti!;)

Pirmoreiz mūžā jutos priecīga atgriežoties Rīgā. Nē, ne tāpēc, ka man kaut kas nebūtu paticis, bet gan tādēļ, ka redzot citas vietas spēju atkal novērtēt, cik labi ir dzīvot mazā pilsētā un cik patiesībā vēl nemetropolizēta ir Rīga.

Parīze...tu esi pilsēta, kur es varētu atgriezties vēl un vēl...un zinu, ka tā arī notiks...;)
Nedēļa ceļojumā pagāja ātri un piesātināti, laupot stundas miegam, lai vairāk varētu apskatīt, izstaigāt un ieraudzīt. Par spīti lietum un vēsajam laikam izbaudīju ceļojumu līdz mielēm. Visskaistākā no Amsterdamas, Postdamas un Berlīnes man, protams, likās Parīze.Nez, kāpēc?
Franči var būt vnk laimīgi, ka vieņiem it tik daudz kā skaista un ievērojama. Secinājums:
-kad pabeigšu skolu, sākšu mācīties franču valodu, bez tās nu nekā! (Je ne parle pas francais un je ne comprend pas nebūt nenodrošina savstarpēju saprašanos)
-atgriezīšos tur vēl un vēl
-medusmēnesī iegriezīšos Monmartrā,lai ļautos mākslinieka otai
-pēc autobusā gulētām 2naktīm pēc kārtas sava gulta šķiet debesmīksta un ērte
-mūsu gide bija vnk brīnišķīgs cilvēks, kura saprata pat vemjošos un piedzērušos jauniešus autobusa augšpusē gan prata ieinteresēt katru izbaudīt šs jaunās vietas
-jūtos lieliski
-pietiks secināt
Šis nav ceļojuma apraksts. Kas gan ir apraksts?Tas ir kaut kas sauss un ierobežo vārdos redzēto, dzirdēto un izjusto.Kā teica reiz Oskars Vailds:" To define means to limit!"

Ha, tikko atcerējos, ka no stundām aizgājām ar Enni kopā, jā, bet patiesībā es ar viņu diezgan maz dabūju parunāt - viņš sāka runāt pa telefonu, kad bijām pie Origo, pēc tam izstaigājām visu centru un pēc 1,5h es no viņa atvadījos, bet viņš vēl joprojām runāja, runāja...Love is in the air...

Šodien nolēmu paātrināt sava brīvlaika iestāšanos, nobastoju pēdējās stundas cēlu mērķu vārdā - apciemoju savu omīti, kura dzīvo Purvciemā un pie kuras nebiju bijusi jau sen, tik sen, ka viņa atkal žēlojās, ka neaizbraucu tur, + satiku savu mazo brālīti un atklāju, ka viņš nemaz vairs nav mazs, viņam ir 8!!! gadi!Pa kuru laiku tas sīkais paspēja izaugt?Vai tiešām mana dzīve paies tik ātri?Man ir 19 gadi,tas ir gandrīz 20% no gadsimta, labākājā gadījumā man ir atlikucis vēl 81 gads, tātad 4x vairāk kā jau nodzīvots. 4x!!!!!!
Ko es esmu izdarījusi pa šo laiku, pārāk daudz, lai uzskaitītu, bet vai es būtu gatava mirt te un tūlīt, nē, vēl viss ir priekšā...It's just a beginning...
Skumji no vienas puses, bet satraucoši patīkami no otras puses - tikai daži mēneši līdz skolas beigām
Un kas būs pēc tam?

KAUTKAS nav tā, kā tam vajadzētu būt.KAUTKAS trūkst!Bet kas?

Yuhuu!
Shodien atkal saņēmu vienu universitātes piedāvājumu - no Līdsas.Prasības ir nedaudz augstākas, bet ne neaizsniedzamas.Ja šitā turpināsies, man nāksies veikt grūtu izvēli!

Noklausījos Dačuka disku, un klausos vēl un vēl:" When you're here Josephine, the stars don't shine so bright...", "Love is in the air...", "I wanna lay you down in a bed of roses..." utt. Brīnišķīga izlase!
Jā, laikam vajadzēs kaut ko priekš rītdienas izpildīt, kā nekā svētdienas vakars.
Lidz brīvlaicim tikai 3 dienas!Jāsāk ķeksēt kalendārā krustiņi!

Pēc vakardienas nonācu pie vairākiem secinājumiem:
1)jāiet prom, tad, kad tev vēl ir labi
2)kā pasīvajam smēķētājam, tev ir visneizdevīgākā loma, jo drēbes nodevīgi smird
3)ja atrodi, kādu labu vietiņu, tad NEEJ prom izmēģināt laimi citur
4)McDonalds strādā visu nakti
5)1 litrs saldējuma var būt arī par daudz 1 naktī
6)no ārzemniekiem neizbēgt

Tagad dzeru tēju (kā vienmēr pie kompja) un šodien došos uz laukiem, ārā ir tik skaists laiks, ka būtu grēks šo dienu pavadīt iekšā.

Tomorrow night is going to be damned good!
Pacelsim glāzītes!lai dziivo dziive, jaunaa paaudze un mees!
Nee, Daavid, neesmu viirieshu izmantotaaja, atkal jau šhis viirishkjis no blakusiostabas TV pļurkst!
Kāpēc cilvēku vienmēr māca būt pazemīgam un par kaut ko kaunēties vai baidīties?Pietike šādu peršiņu, vai ir slikti mīlēt sevi un atzīties, ka esi egoists?Vai bvarbuut ir labaak it kaa buut labam, bet sirdii zinaat, ka taads nemaz neesi?

Kad tevi jau ilgu laiku vajā nevēlami tēli un beidzot tu ierugi viņu īstajā gaismā, tad paliek tik labi...tik labi, ka ceriņkrāsas brilles beidzot vari noņemt no acīm un droši stāvēt uz savām kājām, jo zini, ka neviens viņa skatiens tevi vairs nesagrīļos...Ir tik velnišķīgi labi, ka gribu dejot šeit un tūlīt!Skatoties atpakaļ uz sevi, redzu sik tas agrāk bija bērnišķīgi, bet mēs augam un maināmies (Paldies Dievam par to!;)), un mainās arī mūsu gaume. Agrāk nespēju iedomāties, ka es spētu pateikt NĒ savam ideālam. Betvkas ir (es atvainojos, BIJA) šis ideāls - kas tāds, kam es varētu tagad varbūt mierīgi līdzās pastāvēt, bet ko vairāk - NĒ, paldies!
Ir pienācis beidzot tas brīdis, kad varu pateikt, paldies par pelavām, man tās NEVAJAG!Izvēlos VISU vai NEKO!Nekādus substitūtus vai atliekas, tad jau labāk askēzi!

And so it is...Vai tas ir pavasaris vai apkārtējās vides bezjēdzīgā steiga un traukšanās vienā virzienā, nezinot īstot ceļu, cilvēku eksaltētība, vēlme būt vienmēr pārākiem, nepiedot citu kļūdas un noslēpt savas, kas man liek justies kā mazai meitenei, kuras maigums nesader ar skarbās dzīves joņošanu un cīņu. Man pietiek cīņas, man pietiek visas entās reizes, kad par kaut ko jāuztraucas un man ir pilnīgi vienalga, ko kāds domā, ja stundu laikā izvēlos darīt ko sirdijtīkamāku nevis ierasto rutīnu,ja 1x pa 3 mēnešiem varu piedzerties līdz pelītēm un ja neieķaujos ierastajos rāmjos. Kas ir šie rāmji, tīe ir sabiedrības izdomāti noteikumi, ka kaut kas ir labs un kaut kas ir slikts un tev vienmēr ir jābūt labam, tikai tad tevi visi mīlēs.Ja kādu mīl tad, mīl vinņu ar visiem plusiem un mīnusiem nevis viņa izlikšanos par pareizu cilvēku.Patiesībā, kas ir pareizi vai morāli labi?Nekas pats par sevi nav ne amorāls ne morāls.Katra darbība ir tikai pati par sevi, mēs cilvēki tās vienkārši iedalām kaitīgajās un tikumiskajās, bet tas ir tikai cilvēku izdomājums. Tāpat kā nevienam no mums vārdu "skaistums" neizjūt vienādi, tā arī katrs savu pasauli redzam savādāk un kāpēc man būtu jāvienādo sava pasaule ar visu citu cilvēku pieņemtajiem šabloniem. Gribu atļauties būt citādāka un nevis labāka vai sliktāka citu acīs (nekad tu vienalga nevarēsi izpatikt visiem), bet tāda kāda esmu...
Ir pavasaris (ārā gan to nepateiksi) un es atkal sajūtu sev pieaugušus spārniņus, kas grib mani aizvest kur tālu tālu mākoņos, liek man smaidīt izdzirdot dažas dziesmas un smaidīt pat tagad, kad īstenībā man vajdzētu darīt ko citu. Sabiedrība nekad nav sapratusi savādākos, bet tas arī ir viņas posts, moralizētāji nekad nebūs nekas vairāk kā soģi, kas apcērp spārnus, slepenībā vēlēdamies, kaut viņiem pašiem tādi būtu...

O, mein Gott, es wird schwer zu definieren, was mein Bekannter mir bedeutet. In der letzten Zeit verstehe ich, dass ich zu oft ueber inh denke.Es ist nicht mehr normal, weil ich erinnere ihn heute schon zahllose Male.Warum? Nein, ich mag ihn nicht als den Junge. Aber warum dann lebt er in meinem Gehirn?Ach, manchmal verstehe ich mich selbts nicht...

Ai, saldējums un melone ir dievīgi, Kikī ir tāda pati rīma kā es un vēl pavedina uz visādām netiklām dqarbībām.Bet mēs taču mīlam viena otru tādas kādas esam.We're simply the best!!!!!!!!!;)

Tikko atvadījos no Kikī un jau uzlabotā garastāvoklī atnācu mājās, bet pirms tam ielūkojos patskastītē,kur gulēja vēstule no UCAS - man tiek piedāvāta vieta Lutonas universitātē Londonā.Wow!No pārsteiguma un prieka gandrīz iekliedzos, tāpēc izpaužu savu savu sajūsmu jau tagad, kad tas vēl ir jaunums.
What a wonderful life it could be!;)

Tā nu sanāca, ka mans kompis spītīgi nevēra vaļā 2 dienas mīļo klabu, tāpēc īss rezumē par slaveno žetonvakaru top tikai šajā brīdī, bet labāk vēlu nekā nekad!
Kā tad bija?
Rīts sākās ar to, ka 10:49 pamodos (pat atceros), saāku visas skaistumkopšanas kūres, utt. līdz mans brālītis mani aizveda līdz skolai. Pirmā svinīgā daļa norisa bez īpašiem pārsteigumiem un viss likās kā jau tam būtu jābūt, savā līmenī. Visskaistākais mirklis man šķita, kad viens zēns nodziedāja dziesmu kādai meitenei no paralēlklases un vēlāk visu priekšā pasniedza viņai tumšsarkanas rozes.
Otrā daļa ar vecākiem gan nenorisa tik gludi dažadu tehnisku problēmu dēļ, manējie apsveica mani, bet nevēlējās gaidīt filmu un aizbrauca prom. Vēl atceros tēta gādīgos padomus nebraukt ar puišiem dzērumā, nesēsties priekšā, neļaut braukt ātri, utml.
Pēc tam, kad šī daļa tā īsti neizdevusies, bet tā jau gadās, beidzās, devāmies svinēt visu padarīšanu tikai klases kolektīvā. Braucām mašīnā ar Daci, Kikī, Juri un Viktoru, klausoties frenku Sinatru ar visām no viņa izrietošajām mīlas dziesmām.
Sasnieguši galamērķi, klasesbiedri ātri atdzīvojās no sēdēšanas klasē. Kamēr, mēs meitenes klājām tā saukto galdu, citi jau paguva iesildīt glāzītes.
Sēdēju augšā un pie manis pienāca Pauls, uzsaukdams pirmo glāzīti par žetonvakaru.Šo pieminu, jo tā bija pirmā, pārējās neskaitīsim.Tad Romāns mūs paiaicināja lejā,kur arī pavadīju lielāko daļu vakara, atklājot daudz ko interesantu un jaunu par klasesbiedriem. Pārsteidzoši bija vērot citu klasebiedru sejas, kuri bija izbrīnīti redzot mani, Daci un Kikī šādas.Atceros,ka Kikī pateica "rosols", kas esot bijis visam pamatā un smieklu lēkmes neija apturamas.Romāns visu laiku turēja Daces rociņu, ik pa laikam gudri skaidrodams kādu teoriju par ūdenspīpēm. Vēlāk uz galda tika likta pat zāle, bet nu tas mani nevilināja.
Kad beidzot mani sāka pārņemt miegs, Justs mani uzvilka augšā, gribēju gulēt, bet sapratu, ka telpā, kur pilns ar novusa spēlētājiem tas nebūs iespējams.
Izgāju uz balkona ieraudzīju Enni, liecāmies pār margām un vemjot, nez kādā bezsakarā es runāju ar viņu vāciski, bet viņš mani saprata.
Tad mēs sākām dejot,dejot, dejot līdz 'mani pārņēma pārgurums un mēs ar Kikī un Daci nolām likties uz auss.
Nākamajā rītā cēlāmies un devāmies prom ar autobusu, kurš visu laiku brauca kā pa amerikāņu kalniņiem, iedragājot mūsu dūšas.
Vēlāk saņēmu vēl diezgan nesakarīgu zvanu no Jurīša un satikos jau atkal ar kādu lēdiju, ar kuru man šis tas ir kopīgs. 2 arpus stundas nosēdējām kafejnīcā, tad atvadījāmies un devos mājās.Ak, un mājās nevērās vaļā mīļā CIBA!