And so it is...Vai tas ir pavasaris vai apkārtējās vides bezjēdzīgā steiga un traukšanās vienā virzienā, nezinot īstot ceļu, cilvēku eksaltētība, vēlme būt vienmēr pārākiem, nepiedot citu kļūdas un noslēpt savas, kas man liek justies kā mazai meitenei, kuras maigums nesader ar skarbās dzīves joņošanu un cīņu. Man pietiek cīņas, man pietiek visas entās reizes, kad par kaut ko jāuztraucas un man ir pilnīgi vienalga, ko kāds domā, ja stundu laikā izvēlos darīt ko sirdijtīkamāku nevis ierasto rutīnu,ja 1x pa 3 mēnešiem varu piedzerties līdz pelītēm un ja neieķaujos ierastajos rāmjos. Kas ir šie rāmji, tīe ir sabiedrības izdomāti noteikumi, ka kaut kas ir labs un kaut kas ir slikts un tev vienmēr ir jābūt labam, tikai tad tevi visi mīlēs.Ja kādu mīl tad, mīl vinņu ar visiem plusiem un mīnusiem nevis viņa izlikšanos par pareizu cilvēku.Patiesībā, kas ir pareizi vai morāli labi?Nekas pats par sevi nav ne amorāls ne morāls.Katra darbība ir tikai pati par sevi, mēs cilvēki tās vienkārši iedalām kaitīgajās un tikumiskajās, bet tas ir tikai cilvēku izdomājums. Tāpat kā nevienam no mums vārdu "skaistums" neizjūt vienādi, tā arī katrs savu pasauli redzam savādāk un kāpēc man būtu jāvienādo sava pasaule ar visu citu cilvēku pieņemtajiem šabloniem. Gribu atļauties būt citādāka un nevis labāka vai sliktāka citu acīs (nekad tu vienalga nevarēsi izpatikt visiem), bet tāda kāda esmu...
Ir pavasaris (ārā gan to nepateiksi) un es atkal sajūtu sev pieaugušus spārniņus, kas grib mani aizvest kur tālu tālu mākoņos, liek man smaidīt izdzirdot dažas dziesmas un smaidīt pat tagad, kad īstenībā man vajdzētu darīt ko citu. Sabiedrība nekad nav sapratusi savādākos, bet tas arī ir viņas posts, moralizētāji nekad nebūs nekas vairāk kā soģi, kas apcērp spārnus, slepenībā vēlēdamies, kaut viņiem pašiem tādi būtu...