Tā nu sanāca, ka mans kompis spītīgi nevēra vaļā 2 dienas mīļo klabu, tāpēc īss rezumē par slaveno žetonvakaru top tikai šajā brīdī, bet labāk vēlu nekā nekad!
Kā tad bija?
Rīts sākās ar to, ka 10:49 pamodos (pat atceros), saāku visas skaistumkopšanas kūres, utt. līdz mans brālītis mani aizveda līdz skolai. Pirmā svinīgā daļa norisa bez īpašiem pārsteigumiem un viss likās kā jau tam būtu jābūt, savā līmenī. Visskaistākais mirklis man šķita, kad viens zēns nodziedāja dziesmu kādai meitenei no paralēlklases un vēlāk visu priekšā pasniedza viņai tumšsarkanas rozes.
Otrā daļa ar vecākiem gan nenorisa tik gludi dažadu tehnisku problēmu dēļ, manējie apsveica mani, bet nevēlējās gaidīt filmu un aizbrauca prom. Vēl atceros tēta gādīgos padomus nebraukt ar puišiem dzērumā, nesēsties priekšā, neļaut braukt ātri, utml.
Pēc tam, kad šī daļa tā īsti neizdevusies, bet tā jau gadās, beidzās, devāmies svinēt visu padarīšanu tikai klases kolektīvā. Braucām mašīnā ar Daci, Kikī, Juri un Viktoru, klausoties frenku Sinatru ar visām no viņa izrietošajām mīlas dziesmām.
Sasnieguši galamērķi, klasesbiedri ātri atdzīvojās no sēdēšanas klasē. Kamēr, mēs meitenes klājām tā saukto galdu, citi jau paguva iesildīt glāzītes.
Sēdēju augšā un pie manis pienāca Pauls, uzsaukdams pirmo glāzīti par žetonvakaru.Šo pieminu, jo tā bija pirmā, pārējās neskaitīsim.Tad Romāns mūs paiaicināja lejā,kur arī pavadīju lielāko daļu vakara, atklājot daudz ko interesantu un jaunu par klasesbiedriem. Pārsteidzoši bija vērot citu klasebiedru sejas, kuri bija izbrīnīti redzot mani, Daci un Kikī šādas.Atceros,ka Kikī pateica "rosols", kas esot bijis visam pamatā un smieklu lēkmes neija apturamas.Romāns visu laiku turēja Daces rociņu, ik pa laikam gudri skaidrodams kādu teoriju par ūdenspīpēm. Vēlāk uz galda tika likta pat zāle, bet nu tas mani nevilināja.
Kad beidzot mani sāka pārņemt miegs, Justs mani uzvilka augšā, gribēju gulēt, bet sapratu, ka telpā, kur pilns ar novusa spēlētājiem tas nebūs iespējams.
Izgāju uz balkona ieraudzīju Enni, liecāmies pār margām un vemjot, nez kādā bezsakarā es runāju ar viņu vāciski, bet viņš mani saprata.
Tad mēs sākām dejot,dejot, dejot līdz 'mani pārņēma pārgurums un mēs ar Kikī un Daci nolām likties uz auss.
Nākamajā rītā cēlāmies un devāmies prom ar autobusu, kurš visu laiku brauca kā pa amerikāņu kalniņiem, iedragājot mūsu dūšas.
Vēlāk saņēmu vēl diezgan nesakarīgu zvanu no Jurīša un satikos jau atkal ar kādu lēdiju, ar kuru man šis tas ir kopīgs. 2 arpus stundas nosēdējām kafejnīcā, tad atvadījāmies un devos mājās.Ak, un mājās nevērās vaļā mīļā CIBA!