Porto atrodas četru stundu braucienā no manas Kaldaša da Raiņas pilsētas. Tāpēc cēlos līdz ar sauli, lai paspētu uz pirmo autobusu, kas maksā ap 15 euro. Rīts bija dzestrs, gaisma tik tkko bija uzaususi. Autobusā biju es un trīs sievietes, izskatījas, ka tik agri neviens neceļas. Autobus piestāja Leirijā (Leiria) un pēc stundas mums bija jāpārkāpj citā autobusā, kur iekāpa krietni vairāk cilvēku. Douru upe, kas atdala divas Portu daļas, izskalojusi klintīs krunkainu šķirbu, uz kuras apaugušās mājas veidojušas Portu sirdi. Pamestas un aizaugušas. Douru tukojumā nozīme- tā, kas veidota no zelta. Iebraucis autoostā devos uz Svētās Katarinas ielu, kas ir viena no galvenajām tūristu iecienītākajām vietām, un attiecīgi kātrā ielas malā ir pa viesnīcai. Atradu ļoti vecu viesnīcu, kas saucās “Katarinas pansija”, devos iekšā un pretī man nāca korpulenta un omulīga sieviete, ar tumšiem matim, nedaudz iesirmiem, sveicināja mani tipiskā portugāļu garā “Bom Tarde!”. Sapratusi, ka nerunāju portugāliski, pārgājām uz zīmju valodu. Viņa mani ieveda pirmā stāva istabā, ar lielu gultu un atsevišķu vannasistabu, un skatu uz pilsētu. Saberzēju pirkstus, žestā- cik maksā? (Universālais naudas žests). Uzrakstīja uz lapiņas 25 euro, pamāju ar galvu, ka pa dārgu, sievišķis nopūtas, un uzveda mani uz nākamo stāvu, izveda cauri piepīpētajam gaitenim un mēs nonācām pie durvīm ar skaistām vitrāžām. Istaba bija daudz vienkāršāka un atgādināja celli. Uz kumodes metājās Jēzus bērniņš bez silītes un pie sienas karājās no žurnāla izgriezts sievietes portrets, kas bija ielikts misiņa krāsas rāmī. Vecs koka izgrebts skapis un milzīga gulta. Viņa uz papīra uzrakstīja 15, tas man arī likās dārgi, bet nestrīdējos. Atstāju mantas un devos pastaigā pa pilsētu, ar Sofiju biju sarunājis tikties ap 20:00, pie Oporto katedrāles.
Sofija rakstīja vēstulē, kā viņa izskatīsies. “Uz galvas man būs leoparda raksta diadēma, nav jau tā, ka man būtu gari mati, apmēram līdz pleciem. Daudzas austrumnieciskas aproces uz rokām, man patīk, kā viņas skan, kad es kustos. Tirkīza zils lakats un gara vasarīga kleita. Degunā auskars.” (Apraksts bija krietni garāks, bet lai nenogurdinātu jūs ar liekām detaļām, atļāvos uzsvērt pašu būtiskāko). Satikusi mani viņa plati smaidīga un teica, ka mums tulīt pat jadodas vakariņās. Portugāļi ēd vakariņas no plkst. 20 līdz 22, un ielas dodas izklaidēties ap 3 naktī. Viņa mani aizveda uz tipisku portugāļu lokālu. Sofija pastāstīaj, ka šis restorāns ir kopš tiem, kad vēl pie varas bija diktators Salazars (Salazar), ap 60. gadiem. “Briesmīgi laiki,” viņa piemetināja, “kaut arī mums nebija koncentrācijas nometņu, kā Vācijā, toties bija daudzi citi nepatīkami autoritārā režīma notikumi!” Tad es nedaudz pastāstīju par komunistisko režīmu, lopu vagoniem, Sibīriju un rusifikāciju. Likās, ka esmu izkāpis no kādas dokumentālas filmas, jo viņa man prasīja, lai pastāstu sīkāk par notikumiem Latvijā Otrā Pasaules kara laikā. Sofija izteica sašutumu par Kremļa uzsākto karu Gruzijā. (Augstskolā mācos vienā kursā ar gruzīņu studentu, kurš Portugālē dzīvo jau vairākus gadus. Uzzināju, ka viņš ir no Gruzijas un nākamajā tikšanās reizē uzsāku sarunu krievu valodā, jo man likās, ka tā būs vieglāk sarunāties. Viņa attieksme pret mani jūtami mainījās un viņš teica, ka nerunās ar mani ienaidnieku valodā.)
Portugāļu meitene pasūtīja man tradicionālo Porto ēdienu- Francesihna. “Tulkojumā, tas nozīmē mazā franču meitene,” viņa nosmējās. Tā bija kārtaina sviestmaize ar gaļu, noklāta ar izkausētu sieru un pikantu mērci. Maksāja ap 9 euro. (Nezinu, vai jums interesē, kā es tērēju stipendiju, bet turpināšu uzskaitīt cenas, kā nekā Latvijā tagad svarīgi, cik un kas maksā). Sofija pastāstīja, ka nodarbojās ar laimetīgo deju, kur katrs žests var nozīmēt dejas kustību, piemēram, žavāšanās rokas kustība pie mutes. “Vai tu zini, ka ēdot mēs dejojam?”
Tālāk devāmies pastaigā pa Porto, visa pilsēta bija pilna ar studentiem melnos virsvārčos, kas ir tradicionālais Portu Universitātes formas tērps. Pie lielās Portu Universitātes notika Praca dos leoes jeb jauno studentu iesvētības. Iesvētāmajiem bija sakrāsotas sejas un ieģērbti sarkanos terpos, bet melnie virsvārču studenti skraidīja apkārt kā melnie kraukļi izbēguši no Raiņa lugas apreibuši no varas vai portvīna. Pilsēta bija pārblīvēta no studentu plūsmām. Sofija mani izvilka cauri cilvēkiem un mēs nonācām pie iecienīta Porto lokāla Galerias de Paris. Mūs sagaidīja trīs Sofijas draugi. Džīna bija brazīļu studente, kas dzīvo Porto jau vairākus gadus un mācās psiholoģiju. Viņai bija tumsnēja āda, netipiski vecāka saviem 23. gadiem un baltiem pērļu zobiem. Es nojautu, ka viņa nav no Portugāles, jo neizrunāja “š” skaņu, kā to dara Eiropas kontinenta portugāļi. Tad viņas puisis Žuams, kurš ir tipisks portugālis, melniem matiem un brūnām acīm. Un meitene vārdā Reičela, kas visu vakaru stāstīja atgadījumus no ofisa, kur viņa atbild uz klientu telefona zvaniem. Lokāls bija milzīgs ar skaļu mūziku, ka nevarēja gandrīz sarunāties, pie sienas piekārts klozetpods ar parakstu- R. Mutt, milzīgas sekcijas ar antīgiem un smieklīgiem objektiem, tādiem kā kāzu kleita, krūstēli, veci radio u.c. Ieskanoties kāda The Rolling Stones dziesmai Džīna vilka nost džemperi un dejoja ar maiciņu, uz kuras bija attēlotas lūpas un izkārta mēle. Vēlāk Sofija paprasīja, lai es pasaku kaut ko latviski, noskaitīju viņiem Vizmas Belševicas dzejoli- Es mīlu tevi tā kā priede aug. Džina prasīja, vai dzejolis bija par mīlestību, teicu, ka par kokiem.
Noprovēju trīs dažādus tradicionālos portvīnus, Žuams teica, ja esmu Portu un neesmu iedzēris portvīnu, es neesmu bijis Portu. Atgādināja liķieri, ar 17%; angļi 18. gs. pārņēma portvīna pagatavošanas recepti no portugāļiem, kuriem pirms tam piederēja monopols uz šo izsmalcināto dzērienu, kuru tik ļoti bija iecienījuši angļi.
Pulkstens jau rādīja gandrīz jau 3 naktī, kad portugāļi dodas nakts dzīvē izklaidēties. Džīna teica, ka zinot lielisku vietu, tādu kā pagrīdes klubu, (underground place) kur portugāļi jūtas nepiespiesti un brīvi. Izgājuši caur apsardzei, kas pārbaudīja manu somu, sapratu, ka Džina nebija melojusi par nepiespiestību. Mēs bijām geju klubā. Džīna teica, ka neviens vairs neiet uz tiem meinstrītas klubiem, esot dārgi un pilns ar snobiem, bet šeit tu vari vienkārši lēkāt un trakot. Un viņai bija taisnība. Zāle bija pilna ar cilvēkiem, virieši un sievietes, kaut arī pa dažām sievietēm nebiju drošs. Pie sienas karājās Portugāles karogs ar varavīksnes krāsām un izkrāsota svētā dievlūdzēja skulptūra. Mūzika skanēja visām gaumēm, no eletrotehno līdz popmūzikai, kas man likās ļoti savdabīgi. Fonā bija ieslēgts televizors bez skaņas. Cilvēki izskatījas ļoti kopti, man laikam vienīgajam bija ieplīsušas bikses. Vakara nagla bija transvestītu šovs, kas tika sagaidīts ar ovācijām un aplausiem. Viens transvestīts veterāns, kā es viņu nosaucu, bija mana vectēva gados, vairāk miris nekā dzīvs, gludi noskūtām kājām un krūtīm kā persiki. Kustinot muti līdzi fonogrammai, likās, ka viņš ir transā, izplētušās zīlītes apstiprināja manas aizdomas. “Skumji, bet viņi bieži sasmērējas,” sacīja Sofija.
Pārguris es devos uz Katarinas pansiju, Portu draugi mani pavadīja līdz durvīm un mēs atvadījāmies. Uzkāpu pa kāpnēn uz tešo stāvu, pulkstenis bija ap sešiem no rīta, bija jau rīts. Pusstundu pavadīju uz balkona pētot nesteidzīgo Portu rītu, kā dārzeņu veikala pārdevējs mazgā trotuāru, pa ielu pastaigājas kurtizānes, tikai bez labvēļiem augstākajā sabiedrībā, pavisam vienkāršas. Ieķercas dažas kaijas, nekā samākslota.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
knjope pienes argentīniešu rakstnieka grāmatu, palasu un nodomāju, ka jocīgi, ka neko daudz par Argentīnu nezinu, kur nu vēl par literatūru. vēlāk vakarā man jātiekas ar jauno portugāļu valodas