Below are the most recent 4 friends' journal entries.

Friday, June 14th, 2024
zilnezal	4:26a	Uzlūkojot vidi kā ideoloģiju, mēs jau nonākam tajā apkārtnes uztveres zonā, kura savā ziņā ir atsaistīta no realitātes – vai drīzāk, liek redzēt, ka ainavas izskatu ietekmējuši nevis ārēji (lasīt: dabas) spēki, bet gan iekšēji impulsi (iekšēji – sabiedrības ietvaros). (Comment on this)
zilnezal	4:11a	Gribēju pastāstīt, ka es mācos būt ar sevi (cik banāli). Vispār ir grūti. Tas laikam nemiers. Gribas kaut kur skriet, vai drīzāk – gribas būt, bet būt visvieglāk ir esot ar cilvēkiem, piemēram. Vai kaut ko darot. Agrāk gan bija grūtāk, tagad piefiksēju – tad man tiešām šķita, ka es pārstāšu eksistēt, ja nebūšu kustībā, virpulī, cilvēkos. Ka viss apstāsies. Daļēji jau tā ir, risks pastāv. Ja ļoti ilgi nelien laukā no alas, tad pats aizmirsti, kā sarunāties, bet citi – kā tevi uzrunāt. Bet tas laikam nav šis gadījums. Varbūt šī ir kārtējā pieaugšana, viena no miljons. Pamanīju, ka nemiers+vājums=tiekšanās pēc mīlestības un apvainošanās, bet nemiers+enerģija= tiekšanās pēc action un pārsātināšanās tā rezultātā. Pirmo vieglāk noķert, jo tur ir tas besis un melanholija klāt, kas zvana trauksmes zvanus, ka kaut kas nav ok. Otro tikai tagad pamanu – citādi mūžīgais aplis, kur pārsātinos, satrakojos, tad jāatgūstas, bet, tikko kā atgriežas spēki, liekas, ka kaut kur jāmauc, jāskrien līdzi pulkstenim, dzīvei. tā lūk. lieku sev katru dienu braukāt ar riteni vienai. bez austiņām. smadzenes pārāk pieradušas pie action, sāk nepamanīt mazos dzīves priekus, tādus, kā tikšana apsēsties pirmajā vietā autobusā un saule un smieklīgas cepures. xoxo (Comment on this)
Wednesday, June 5th, 2024
zilnezal	1:16a	jautājums kas ir kaut kādi ārzemju literatūras izdevumi, kur var sūtīt dzeju? nu, angliski pārtulkotu, protams. (Comment on this)
zilnezal	1:15a	parpubliceju sevi no fb jo shis man ir svarigs jautajums Vispār mums vajadzētu petīciju, lai reizi par visām reizēm piebeigtu to drausmīgo bēru izvadītāju tradīciju, kas izpaužas klīrīgu vecāka gadagājuma sieviešu deklamētajos pantos, kas sacenšas ar cien. K. Apšukrūmas daiļliteratūru savā banalitātē un saldumā. Kas par šo ir atbildīgs? No kurienes viņas visas nāk? Kas viņas apmāca? Vai mums ir arī nākošā, jaunā izvadītāju paaudze? Ja (pēc daudziem daudziem daudziem gadiem) manās bērēs runās kāds no šīs zortes, es gribu, lai ziniet, ka es līdz nāves stundai uzglūnēšu visiem, kas to būs pieļāvuši. Ok, varbūt izklausos dramatiski, bet man šķiet, ka tas pat ir pamatoti – kad vecvecmammas bērēs viena tāda noīrēta zoss (nekas pret viņu kā indivīdu, es uzbrūku viņai kā akta izpildītājai un atbalstītājai) smalkā balstiņā sāka stāstīt kaut kādas seklas, bezpersoniskas, sentimentālas blēņas, man bija sajūta, ka tā ir vnk ņirgāšanās par reāla cilvēka reālu mūžu. Īsts mūžs - izvadīts ar cakainām psrs pārpalikumu blēņām. Vai whatever. Nezinu, no kurienes šī tradīcija. (Un pēc viņas iznāk kaut kāds opītis ar sintiņu, uzslēdz bum-bum-ča-ča prīsetu un sāk dziedāt "Māt..."........................) (Comment on this)