|
[Feb. 5th, 2016|10:06 am] |
tā cilvēku sajūta, ka viņi ir īpaši. to ārēji nekas nenodod. pēc sejas mierīga viduvējība, neko īpašu nav paveikuši. taisni vai jādomā, ka aiz tā egocentra kā simttonnu vāka kāds noslēpums ir apslēpts, ahūns potenciāls, spārnu pāris. jo aiz kam cita būtu vajadzīga tāda krupja pakakles misijas apziņa. jāpapeld pa straumi ar laiviņām kājās un jāpadomā - ko dievs gribējis, iedēstot mūsos to milzu egocentru.
hakslijs esot teicis, ka dzīves jēga ir pārvarēt nevarību, kuru izraisa egoisms. |
|
|
Comments: |
no viena grāvja otrā - paša egocentrs - ņi očiņ, tad jāskatās, ko dievs Gribējis - tā pati egocentrālie.
nu, ja dievs ir gribējis kaut ko no tava egocentrisma, tad visdrīzāk pagarināt savējo. egocentrisms ir kulturāla parādība.
es arī(?) iedomājos, ka tas ir tikai tāds masu psihozes paveids; jo tevi ieliek un tu mīļprāt ieliecies.
tu apšaubi savu eksistenci? vai citu eksistenis? vai tieši vārdu arī? par likšanos - neesmu droša, ka saprotu. kurš liek? un tas mīļuprāt ir atkarīgs no tā, cik tuva masu psihoze, ieliekšanās var būt arī gauži nemīļprātīga.
sorī, bet nesapratu komentāru.
Tas nozīmē: jā, es piekrītu, tā ir, tā tam būs būt. | |