| Izlasīju Saksa jaunāko blogojumu |
[11 May 2011|11:47am] |
Es nevaru saprast, vai Šeins Makgovans tiešām ir tāds kā šite, vai tā saucamais pōzeris, vai vispār kaut kāda abu lietu kombinācija.
Varbūt te ir līdzīgi kā ar Die Antwoord, kur visi tā saucamie fani daļēji vai pilnībā apzināti saprot, ka šī projekta muzikālais sniegums nav īsti labs, bet pavelkās uz white-trash pelnrušķīšu koncepciju vai, vēl vienkāršāk, uz Yo-Landi tēla vizuālo saturu. Attiecīgi Makgovana izpildījumā acīs krīt komiski stereotipiskais īru dzērājiņa tēls, ar ko daži varbūt identificējas vai vienkārši priecājas par to, ka arī tā drīkst uzvesties uz skatuves. Varbūt Makgovans parodē pats sevi. Iespējams, ka es "neko nesaprotu", pateicoties nepareizam reproduktīvo orgānu vai smadzeņu daļu izvietojumam.
|
|
|
[08 May 2011|12:08pm] |
Redzot, kā atvase ekstātiski ēd rabarberu kātus pie ar cukuru nobārstīta galda, rodas asociācijas ar hrestomātisko kadru no vienas filmas:
( ... tālāk ... )
P.S. Nobeigumā viņš sāka laizīt galdu, tā ka par asociācijām vairs nav nekādu šaubu.
|
|
|
[04 May 2011|10:43am] |
|
Vismaz kāds prieciņš - mēģinot sadzīt rokā pasniedzēju, pie kura jākārto parāds, rakstīju meilus vispirms no ikdienišķās, vēlāk arī no otras adreses ar domu, ka ikdienišķā kaut kādu iemeslu dēļ nedarbojas kā nākas. Nupat konstatēju, ka otrās adreses uzstādījumos no seniem laikiem saglabājies karalisks vārds un uzvārds - Daenerys Targaryen -, kas, protams, krāšņi iegulst adreses vietā. Mūžu dzīvo, mūžu mācies.
|
|
|
[03 May 2011|08:13pm] |
Laikam tomēr nevajadzēja izvēlēties Kim Ki-duka filmas apspriedelēšanai esejā. Es vienkārši nespēju viņu izskaidrot ar vispārīgās loģikas metodēm un pēc realitātes likumiem. It sevišķi sasodīto 3iron.
P.S. Zinu kādu, kuram par šo atziņu uznāks smiekls :)
|
|
| Nu kā to var neielikt |
[02 May 2011|09:04am] |
Tikai tiem, kuri lasa/skatās Game of Thrones, pārējie pārgriež acis un nodomā: "Nu cik var cepties par s*da grāmatu"
( ... tālāk ... )
|
|
| This goes out to all the folk lovers out there |
[24 Apr 2011|10:08am] |
|
Kon tugezī
|
|
|
[18 Apr 2011|01:00pm] |
Par vienu zobu mazāk!
Labi, ka dakteris noticēja manām sūdzībām par iepriekšējās vizītēs novērotu paātrinātu anestēzijas metabōlismu, anestēzijas iedarbības pārbaudes laikā (davai iebāžam tērauda stiepli zoba caurumā, cik dziļi vien var) ieraudzīja pasaulīgās šausmas manā skatienā un iešpricēja vēl vienu devu.
|
|
|
[17 Apr 2011|01:00pm] |
|
Ak šī mikrorajona frizētavas romantika. Ir poētiski skatīties, kā puisis balinātiem matiem un apspīlētā krekliņā ar nodevīgi drebošām rokām griež manai atvasei matus, un iztēloties, kā iepriekšējā vakarā viņš varbūt dzēris un ālējies zem maniem logiem.
|
|
|
[16 Apr 2011|06:50pm] |
|
Mani mulsina lietotājbildes - tieši pastāvīgās, reprezentatīvo funkciju pildošās -, kurās redzamais cilvēks nodarbojas ar ēšanu. Nav nozīmes tam, vai ēdamlieta ir vizuāli nepievilcīga pati par sevi (rosols, kartupeļu biezenis) vai rada asociācijas ar falliskiem objektiem (banāni un desas), tas tikpat labi var būt cepums vai ābols. Līdzko ieraugu ar ņammu piebāzto vaidziņu un objektīva fiksēto nom nom nom sejas izteiksmi, tā aiziet ciet. Pati līdz galam nesaprotu, kas par lietu, bet ir versija: ēšana šķiet pārlieku intīma padarīšana, lai tai būtu vieta lietotājbildē. Ne tādā veidā intīma kā iecienītas izdarības guļamistabā, bet drīzāk kā deguna šņaukšana, tualetes papīra ruļļa novietošana ar papīru uz leju vai augšu un paradums kasīt ausu iekšpusi ar pildspalvu. Citiem vārdiem sakot, tādas cilvēka dzīves detaļas, kas, protams, eksistē, bet man par tām zināt neko negribas.
|
|
|
[13 Apr 2011|10:02pm] |
Gribētos, lai nebūtu nekas jādara. It kā jau zināju, ka pēdējie divi semestra mēneši būs pipec un ar to rēķinājos, bet nu tie ir pienākuši un ir viegls izmisums, sēžot pie galda ar saviem saburzītajiem pierakstiem rokā un drudžainajām domām par eseju galvā un saprotot, ka neviens cits manā vietā to neizdarīs.
;(
|
|
|
[09 Apr 2011|06:48pm] |
Slimojot atradu jaunu tv prieciņu, ko džankīgumā pārspēj vienīgi krievu superšovs par cilvēkiem ar personības traucējumiem dažāda smaguma pakāpēs jeb Битва экстрасенсов. Respektīvi, runa ir par Supernanny - nosacītu realitātes pārraidi par disfunkcionālām ģimenēm, kurās vecāki netiek galā ar bērniem un, visu izmēģinājuši, naski piesakās uz reālā laika konsultācijām pie šīs simpātiskās jaunkundzes, kurai pašai nav neviena bērna, toties ir "vairāk nekā divdesmit gadu pieredze aukles darbā". No ģimenes tiek prasīta atļauja ar kamerām fiksēt visu, kas tur izdarās, tai skaitā pamperu mainīšanu un tēva neērto sarunu ar trīspadsmitgadīgo puiku, kura istabā uz galda mētājas divi prezervatīvi.
( Gari sanāca, negribu aizskart lasītāju svētās tiesības uz īsiem ierakstiem draugu listē )
|
|
|
[08 Apr 2011|10:20am] |
Ieraudzīju torentos Fantadromu un, nostaļģisku un "manos laikos multenes bija labākas nekā tās jaunās, datorizētās" motīvu vadīta, iedevu atvasei skatīties.
Tur ir tik daudz jocīgu tēmu, ko es it kā ievēroju arī maza esot, bet tobrīd tas nelikās tik būtiski kā OMFG MULTENE, MAN UZLIKA MULTENI! Vispirms jau tas, ka Fantadroms pēc visiem standartiem ir normāls supervaronis sci-fi vidē ar teju neizsmeļamām, katrai situācijai pielāgojamām spējām un vēsturiski cēlu vārdu Indriķis XIII. Otrkārt, mani kaut kā mulsina tas moments, kad sarkanā lode savienojas ar melno kvadrātu, un rezultātā Fantadroms materializējas (vai rodas katru reizi no jauna? nevarētu taču būt, viņam taču ir atmiņas par pārējiem tēliem. Ja nu vienīgi tur ir līdzīgs variants kā filmā "Moon", bet nestāstīšu, ja nu saspolēšu kādam neredzējušam skatīšanās prieku). Tātad jā, mans pieaugušā prāts tajā saskata tikai un vienīgi reprodukcijas procesu šūnu līmenī. Treškārt, ir teju vai sāpīgi noraudzīties peles mūžīgi neatbildētajās mīlas jūtās pret Fantadromu un greizsirdības jūtās pret violeto kaķeni, kuras motīvi vispār ir neskaidri, bet viņas paskats un uzvedība rada asociācijas ar erotiski noskaņotu sievieti ap trīsdesmit (katrā ziņā krietni vairāk nekā Fantadromam). Un kas, pie velna, ir tas rozā mākoņveidīgais radījums?
Lai nu kā, atvasei patīk, bet man ir grūti saglabāt objektivitāti cauri atmiņu gūzmai un asociācijām ar citām līdzīgām, emocionāli smagākām multenēm. Piemēram, tumšais sintezatora meldiņš, kas ieskanas draudīgās situācijās, uzreiz atgādina Nesu un Nesiju, kas mani bērnībā iedzina tādā histērijā, ar ko sacensties var vienīgi Pasakas, Pasaciņas un mirušā putniņa atstātais iespaids.
|
|
|
[06 Apr 2011|09:49pm] |
|
Nez, vai šīs komūnas darbības pamatā ir tie paši principi, kas raksturo fūdporna fenomenu?
|
|
|
[05 Apr 2011|09:53am] |
|
Paskatījos Devil May Cry un nonācu pie secinājuma, ka šī konkrētā paveida animes - vientuļnieks ar melnu pagātni, garu apmetni, lieliem ieročiem un alkām pēc JUSTICE-o savā individuālajā izpratnē - visas ir labas, bet vienādas. Vienādi labas. Es tik tiešām nezinu, ko no tā secināt, ja nu vienīgi to, ka no tā sanāk kaut kā nogurt. Protams, tā ir labāk nekā gadījumā, ja visas būtu vienādi sliktas (ko varētu attiecināt uz visu to mind-control crapu, ko no rītiem skatās atvase).
|
|
|
[29 Mar 2011|06:23pm] |
|
Šodien deldēju bikses un cepināju smadzenes bibliotēkā, un atcerējos, ka nu ir īstais (un teju pēdējais) brīdis, kad lasīt Eko "Kā uzrakstīt diplomdarbu".
|
|
|
[24 Mar 2011|01:56pm] |
|
Vai ir kāds tāds, kurš vēlas piedalīties nesāpīgā psiholoģijas eksperimentā ar nestandarta tematiku? :)
|
|
|
[21 Mar 2011|07:36pm] |
Dusmīgas vecenes sabiedriskajā transportā + bērns, kurš izaudzis no klēpī turamā vecuma = jauni izaicinājumi.
Viss vakars sabojāts.
|
|
|
[21 Mar 2011|08:47am] |
Vispār Lībijā notiek tas, ko sauc par karadarbību, no? Apšaudes, notriektas lidmašīnas, bombardēšanas utt. bet nekur nemanu ziņas par cietušajiem civiliedzīvotājiem vai vispār diskusiju par šīs padarīšanas ētiskajiem aspektiem. Koalīcijai ir tik krutas militārās metodes, ka viņi prot trāpīt tikai sliktajiem un nevienam citam?
Citāts - auditorijai uzdots jautājums bbc.co.uk:
Are you in Libya? What do you think about the air strikes?
Doh.
|
|
