Vakardien pa ceļam uz mājām pirmo reizi iegāju tajā emmm.. uzbeku? iestādē uz čaka/avotu stūra. Nopārdeva man jēra gaļas pīrādziņus ar īpatnēju nosaukumu. Aizstaigāju uz vilcienu un tad tas labums sāka smirdēt pa visu vagonu. No kauna kaut tamburā jālien. Tehniski, protams, smaržoja nevis smirdēja, bet šādās publiskās vietās tā smarža tomēr ir traktējama kā smaka. Iekāpj torņkalnā iekšā pārītis (kas tehniski nebija pārītis, bet tas nav svarīgi), apsēžas tieši pretī, runā par dzīvi, salidojumu, attiecībām ar kursabiedriem, dāmīte piekrīt visam, ko tas džeks saka, bet es sēžu tiem pretī un smirdu pēc kā gadījies kā ne belašiem un neko tur nevaru padarīt. Šis tad nu ir mans apkaunojošākais brauciens ar vilcienu. Priekā!

Sadaļā "es to daru, lai jums tas nebūtu jādara" testēju aldara "brūža leģendu". Pēc sešām iztukšotām pudelēm vēl joprojām neesmu nonācis pie secinājuma "ir labi" vai arī "ir labi tādēļ, ka no aldara neko labu sākotnēji negaidīju". Ok, noformulēsim to tā - ja es ieeju vietējā piemāju veicītī, tad šis būs tas alus, kuru es izvēlēšos (ja vien nepacels cenu vai arī tērvetei vai užavai nebūs atlaides). Jebkurā gadījumā krāsa ir fantastiska, nekādu lieku putu (nesen bija precedents, ka nopirku kaut kādu vietējo pifcīti, kurš kausā putoja vēl desmit minūtes pēc tam, kad biju atmetis cerības sagaidīt putošanās beigas un ielicis kausu izlietnē), alum ir garša un tā nav standartīgā pilzenieka garša. Uz sitiena pat neatrodu pie kā piekasīties. Priekā!

Man patiešām nav skaidrs kā cilvēki var ņemties ar kaut kādiem paradīzes klipiem, bet tai pat laikā pilnīgi ignorēt varenāko ģitāras solo kādu latviešu estrāde jebkad pieredzējusi.

Mūzikas apskatnieka sadaļā līdz šim esmu šķiedies ar samazgām pa labi pa kreizī (kreisi), pienācis laiks šķiesties arī ar uzslavām. 

Un uz ko tieši jūs, cienīts kungs (attiecinu uz sevi), cerējāt, kad nopirkāt cēsu brūža (cēsinieka kamuflāžas nosaukums) rūgto? Tāds naivums manā vecumā. Pēc garšas spriežot, recepte ir šāda:

1) ņemam ūdeņaino standarta cēsinieku;
2) piegāžam klāt kaut kādu rūgtu suslu;
3) samaisām;
4) grūžam pudelēs.

Bet uz ko gan es cerēju? Veci suslas brūvēšanas ieradumi nemainās.

P.S. Ja kas, es testēšanai paņēmu arī divreiz dārgāko (tas pirmais maksāja 0,6EUR) aldara "brūža leģendu.. tfu.. šļuru", bet to vēl neesmu notestējis.

Kam gan vajag komēdijas, ja ir šīvakara arsenal spēle. Pirmās 15 minūtes čaļi laukumā spēlēja pret Monako kā pret sētas komandu - mega apvadoši dribli, piespēles ar papēdi, es tā pret piecgadnieku spēlētu. Un tad sākās. Ielaida divus, kompensācijas laikā vienus atguva (tie starp citu bija šiki vārti) un tad pamanījās ielaist vēl vienus. Klaunu bars ne top futbola klubs.

Fiksi izskrēju cauri zelta štrunta galerijai. Dons (nemaz netiekšu ko par to čali domāju). Instrumenti (te atliek tikai nopūsties). Paga paga, GOŽĀRS DABŪJA KAUT KĀDU BALVU??? Gožārs? Balvu? Kā tas vispār ir iespējams? Man jau tā nebija ticības vietējai mūzikai, bet tagad es tai vispār neredzu nākotni.

Patiesībā šī ir viena no tām lietām, kuru dēļ ir vērts uzlikt modinātāju uz trijiem nektī, lai pamostos un pašausminātos.

Pirms daudziem daudziem gadiem, pa lielam vienkārši pirms kara, ekselence uz ziemassvētkiem bija izlaidusi fantastisku mandarīnu-piparkūku saldējumu. Es toreiz, nezinot, ka tas ir limited edišn, paspēju nopirkt tikai vienu eksemplāru un tas bija debešķīgs. Liela bija mana vilšanās, kad pēc nedēļas veikalu saldētavās vairs to labumu neatradu. Kopš tā laika es katru gadu ap ziemassvētkiem cerīgi ielūkojos saldētavās, diemžēl bez rezultātiem. BET ŠOGAD AR REZULTĀTIEM! IR! Mandarīnu - piparkūku saldējums. Nopirku, aizgāju mājās, satraukumā trīcošām rokām, attaisīju un izrādījās ka šī gada edišn ir pilnigs draņķis - mandarīnu vietā ieliets kaut kāds yupī sīrups, pa virsu uzmestas pāris piparkūkas un tas viss kopā garšo pēc pilnīga himika. Par to cik ļoti tas ir negaršīgs liecina fakts, ka iesākta kārba man saldētavā nostavēja vismaz pusotru mēnesi. Atkārtoju! PUSOTRU MĒNESI!!!!

Nedaudz citās ziņās. Basīša tupelēm pēc 3 gadu lietošanas pārplīsa šņore. Nomērot konstatēju, ka tās garums ir vismaz 170cm. Izrādās, ka vietējie sporta preču veikali par sporta tupeļu šņorēm, kuras būtu garākas par 120cm neko nav dzirdējuši. Visa sāga beidzās ar to, ka uz atlaidēm nopirku jaunas tupeles. Jā, vienkāršāk bija nopirkt jaunas tupeles nekā atrast kurpju šņores. Dadzīvojām! Bet vispār šī ir laba ziņa, jo tupeles vienalga jau bija jāmaina.

Ja nu ierunājāmies par šņorēm, man ir sajūta, ka labās kājas ceļgals turās kopā tikai uz kaut kāda nodiluša striķīša.

Šodien atlētikā bija obligātais fitnesa tests. Ekspektācijas man protams bija lielas (un kāpēc gan lai nebūtu). Iztēlojos, ka viss izskatīsies aptuveni šādi: