Zināt tos momentus filmās un multenēs, kad ļaunais varonis mierīgi stāv, kaut ko domā un tad pasper soli uz priekš vai atpakaļ, un par mata tiesu izglābjas no, piemēram, pilnā ātrumā braucoša kravas auto. Un tas viss notiek tādā dieva mierā, ar nesatricinamu sejas izteiksmi.

Šajā sakarā aizmirsu pastāstīt par viņdienas atgadījumu vilcienā. Sēžu, tuvojas pietura, tuvumā sēdošā kundzīte tā ap 40 sāk rosīties. Lenām uzvelk cepuri. Vilciens bremzē. Parokas pa somiņu. Vilciens jau gandrīz apstājies. Sēž. Vilciens jau apstājies. Sēž. Attaisās durvis. Lēnām ceļas kājās. Es neticībā nodomāju - nu nu! Vilciena durvis jau vaļā pietiekami ilgi, lai viņai būtu jāpasteidzas. Viņa iet pie durvīm uz tamburu. Mēģina attaisīt. Nekā! Mēģina vēlreiz. Atkal nekā!!!!! Es jau sāku satraukties. Ar trešo reizi un pamatīgu rāvienu viņa beidzot attaisa durvis. Izkāpj ārā no vilciena un durvis aiztaisās tiklīdz viņa nokāpusi no pēdējā pakāpiena.

Es pat nevaru aprakstīt cik ļoti mani kaitinoši uzvelk šitie pēdējā brīža (bezrezerves) cilvēki un nenoliegšu, ka klusībā būtu izbaudījis viņas neplānoto izbraucienu vienu pieturu tālāk.

Vot laiki pienākuši, sieva redz aizliegs pieaugušam vecim bikses vilkt nost kad un kur vien viņš to vēlēsies! Lūk cik tālu jau esam nodzīvojušies!

Un pēc visa tā, kas starp mums notika portugālē, sixt vēl pietiek nekaunības sūtīt man savus "Rent a car" piedāvājumus!

Stāsts par divām grāmatām.

Pirmā ir John Connolly "The Wolf In Winter". Šī grāmata audiogrāmatas formātā padarīja manu pārvietošanos mikriņā par saviem 200% patīkamāku (īpaši gribētu uzteikt ierunātāju). Lielisks, izklaidējošs mistikas detektīviņš/trillerītis. Un zin, kas ir pats labākais? Man nevienā brīdī nebija garlaicīgi. Nekāda lieka džiberdžabera, un mani ir ļoti viegli nogarlaikot, ļoti viegli, tiklīdz sākas džiberdžabers par neko, es lieku grāmatu malā, jo neesmu gatavs tērēt laiku lasot apcerējumus par dzīves jēgu vai to kā autors/personāžs kādā konkrētā brīdī jutās. Vērtējums - "Jau esmu noskatījis iekšķīgai patērēšanai bez sāls un uzdzeramā pārējās šīs sērijas grāmatas"

Un šobrīd mēs nonākam pie otrās grāmatas. J. Liepnieks, N. Sakss "Nāve tās nav beigas". Internetā visi kliedza un vaidēja, ka esot kaut kāds supergabals. Ehhh... pa lielam es savā prātā esmu uzmodelējis gramatas rakstīšanas scenāriju.
1) Liepnieks un Sakss uzraksta normālu stāstu uz 50 lappusēm;
2) Aiznes pie izdevēja;
3) Izdevējs saka - viss ļoti skaisti, bet neviens nepirks to burtnīcas izmēra grāmateli, pierakstiet klāt vēl savas 350 lappuses;
4) Tiek uzceptas vēl 350 lappuses ar kaut kādu džiberdžaberu (uz Liepnieks vēl izmanto iespēju, lai izteiktu savas mieles par Jaunalksni un Maizīti).
Uz doto brīdi esmu ticis pāri 2/3 no grāmatas, jau kādu mēnesi esmu nolicis to malā un nejūtu vēlmi tērēt laiku, lai lasītu līdz beigām. Bet, ja autori būtu to visu saspieduši līdz kādām 150 lpp, tad droši vien teiktu, ka ir normāli. Vērtējums - "Sēdies! 3! Jūsu liekvārdība mani garlaiko!"

Es pareizi saprotu, ka elbakjans ir jaunais kivičs?

Svētdienas pavēlā vakarā braucu uz basīti. Mašīnā pa rādžiņu gāja kaut kāds repa raidījums, kurā kaut kādi čaļi ļoti garšīgi apsprieda to, ka kaut kāda tur kendrick lamar albums "to pimp a butterfly" esot gandrīz vai šī gadsimta labākais ieraksts un viens no čaļiem, siekalas slaucīdams, teica, ka jau nedēļu klausoties un neesot pat sasniedzis desmito daļu no visas tā superalbuma daudzslāņainības.

Es braucu, klausos un domāju, ka ja jau šitā reklamē tad jau tiešām kaut kas labs. Kopš vakardienas jau otro dienu mēģinu to labumu klausīties un ne sūda nesaprotu. Kur tieši ir tā daudzslāņainība? Manuprāt pa lielam tāds pats sūds kā jay z un kanye. Ķip vārdi jāklausās? (tik daudz cik esmu pievērsis uzmanību, man nemaz negribās zināt kādi teksti tur sēž apakšā) Jo muzikāli tur absolūti nekā nav. Ok, muzikāli ir viens izņēmums "King Kunta", kuram apkšā ir foršs, ritmisks bass.

Ja tomēr jāklausās vārdi, tad jāatzīst, ka muzonu neklausos tapēc, ka skaista lirika. Es pat teikšu, ka teksti man vispār ir mazsvarīgi, galvenais, lai labi izklausās.

Kas attiecas uz to pašu svētdienas vakaru, atceļā mēģināju klausīties nupat sareklamēto "this will destoy you". Slikta doma. Ļoti slikta doma, jo braucot pie stūres bez pauzēm pie luksoforiem ir grūti sameklēt un pārslēgt kko citu. Biju ticis pusceļā un vēl joprojām skanēja pirmais gabals, kurā atļaušos pārspīlēt un teikt, ka bija maksimums divas notis. Man itkā nav pretenziju pret postroku, bet šitas bija pārāk garlaicīgi. Pārslēdzu nākamo gabalu un biju ticis gandrīz līdz mājām, kad parādījās kaut vēl divas notis. Man lūdzu barojiet iekšā kaut kādu "traļi vaļi dzīvo zaļi", jo šitās augstās matērijas un bjorku es nesaprotu.

Un lūk ko Tu (es) esi pelnījis, ja skaties futeni bez skaņas. Palaidu garām lauku pāķa (man visu laiku bija licies, ka viņš tāds inteliģents frukts, bet izrādās, ka izskats var būt mānīgs) šovu - sarkanā kartiņa 38. sekundēs. Un nācas par šo notikumu uzzināt, lasot rīta laikrakstus.  

Kaķis izbradāja visus manus ar sirdi un dvēseli iekoptos bazilika sējumus, jo bazilika podi redz esot labs pakāpiens, lai tiktu pie kaķa zaļbarības podiem. 

70% gadījumu, kad ieeju kādā no lielviekalu WC, vienā no kabīnēm kāds dirš (īpaši izteikti tas ir spice home wc blakus spiritiem). Un tad es domāju - kas pie velna ir tas vidējais lielveikalu dirsējs? Vai tad tiešām mājās nevar izdarīties vai vismaz paciesties līdz mājām? Un ja nevar paciesties līdz mājām, var būt vajag pamainīt ēdienkarti vai arī aiziet pie ārsta.

No mums ne tikai ir aizbraucis jaunais vilnis, bet arī jaroslava jumts