Ar krievu, turpmākā tekstā vienkārši kā Igoru, biju iepazinusies kādā no vecpilsētas bāriem, kas populārs ar saviem gardajiem kokteiļiem, un cienījamo publiku. Sēžot pie letes un malkojot lokācijas slaveno kokteili Chanel o`5, kāds, lauzītā latviešu valodā, iečukstēja manā ausī „Es Tevi apprecēšu, ja šī ir tava dabīgā matu krāsa”. Lai gan pieņemu, ka cilvēki ar baklažānu krāsas matiem varētu dzimt vien Pandorā un saukties par Avatariem, ar interesanto uzrunas formu pilnīgi pietika, lai pēc lūguma, iedotu šarmantajam vīrietim savu telefona numuru.
Pēc nedēļas sarunājām doties kopā uz klubu, kas Rīgā populārs ar nosaukumu, kurā dominē kāds pikants skaitlis. Tā kā lokācija ir populāra ne tikai ar nosaukumu, bet arī ar mūsu mīļo Austrumu kaimiņu publiku, biju posusies jo īpaši– mirdzoša kleita, spilgts meikaps... Nu „čut, čut” un pati matrjoška Ziemsvētku Maskavā!
Pie ieejas tiku sagaidīta gandrīz kā kāda krievu zemūdene ar izteiksmīgu uzsaucienu „Saļut!!!” Esot jāpagaida, tūlīt atbraukšot arī pāris draugi, ar kuriem, tad es arī varēšot „patusēt.” Viņam jāizskrienot uz Jūrmalu „ Zini, tam Novaja volna, jājautrina draugi!” JAUTRINĀT Igors vairāk gan varētu kādu latviešu valodas gramatikas pasniedzēju. Līdz valsts valodas olimpiādei Igoram bija apmēram tikpat tālu, cik Romas pāvestam līdz sievietēm.
Pēc jautras parunāšanas par to kā „Nedēļas nogalē būs ģimenes pavadījums” domāta laika pavadīšana kopā ar ģimeni ),beidzot, ar jaunajiem krieviem ļoti atbilstošu auto, ierodas arī draugi – Sašeņka un kāds, kas tiek dēvēts par Captain Morgan (vēlāk, pēc izdzertā ruma daudzuma, Kapteinis savu iesauku bija pilnībā attaisnojis). Noplātījis rokas, ka neko darīt, jābraucot, jājautrinot... Igors pazūd. Vēl nokliedzot, ka atgriezīšoties un, ka draugi „Zajebis.” Nu, ja forši, tad forši, ko tur daudz! Varu pagaidīt!
Turpmākais vakars strauji uzņēma kursu uz Kapteiņa pusi, kurš plostojot un sūcot rumu, izrādīja īpašu laipnību. Taču man par nožēlu jāteic, ka līdz ar katru glāzi, sākotnēji vieglais Kapteiņa flirts, bija pieaudzis neciešamā uzmācībā. Brīdī, kad man, gandrīz kā viduslaiku princesei, vajadzēja bruņinieku, kas uzvarēs ļauno pūķi, parādās arī pats Igors.
Viņam negriboties skaņu, man noteikti jāiedzerot kafija pirms miega, jābraucot prom. Nolēmusi, ka dīvainību man šim vakaram gana, piekrītu, klusībā cerot, ka vakars beigu beigās varētu izvērties randiņam atbilstošs. Un nemaz nenojaušot, ka īstās dīvainības man vēl tikai priekšā.
Ērti iekārtojāmies kādā pavēlāk strādājošā kafejnīcā, kur Igors jautrā garā stāstīja kā mīlot spēlēt savu sarkankoka flīģeli, kādu sievu gribētu, kādus bērnus un arī to, kādu desu pērk un kur tieši. Ai, nu lai! Galu galā, labāk klausīties par desām, ne skatīties Kapteiņa Morgana izmisīgajos centienos fokusēt glāzi.
Pēkšņi, strauji satverot dakšiņu, Igors krieviskā garā uzsauc oficiantei, lai atnesot kādas lētākas. Situācijai kļūstot vēl mazliet interesantākai, Igors satver dakšiņu un pavedinoši čukst man ausī „Tu nevienam nedrīksti teikt!” Nu, protams, neesmu taču klaču tarba! Un šis vispār ir starp mums – meitenēm - runājot.
Tālākie notikumi risinājās ar specefektiem, kuru priekšā „X-cilvēki” salīdzinot ar Igoru ir vien lēti datorgrafikas triki. Teiksim tā – ne datorgrafiku, ne kaskadierus, ja Igors spēlētu filmā, viņam noteikti nevajadzētu. Var jau būt, ka tas bija viņa reibinošais krievu šarms, kura priekšā kūst pat viscietākie metāli... Var jau būt, ka Kapteiņa rums manī raisīja halucinācijas... Dakšiņas zari sāka liekties. Sēdēju acis papletusi un neizpratnē raudzījos supervaroņa spēju cienīgajās ainās. Līdz Igors jautri pasmaidīja, teica, ka nogurstot. Tad strauji pielēca kājās, turpat pie galda sāka masēt manu muguru, stāstot, ka esot arī medicīnu studējis, man esot problēmas ar muguru. Kad atteicos no brauciena uz SPA, jo šonakt jau jutos gana ar ūdeni aplieta, Igors skaidrā latviešu valodā bezbēdīgi pajautāja „Ko tu domā par kopgulēšanu?” Sapratu, ka lai nu ko, bet likties gultā blakus Magneto no X-cilvēkiem, es gribu vismazāk. Tāpēc taisījos prom, ko kājas nes.

Nesen, kādā maijiem ļoti zīmīgā datumā telefonā saņēmu ziņu „Priecīgu pasaules galu!” Priecīgu, Igor, tev arī priecīgu... Nodomāju, taču neatbildēju.