Šodien es tik ļoti apraudājos rijot kobru, ka pat ārsts sabijās.
Stulbās panikas lēkmes.
Nekad vairs, bez narkozes.

Dzīve sūkā. Šobrīd.

Man gribas uzcirsties. Uzvilkt kleitu ar dekoltētu muguru, garas, melnas mežģīņu zeķes, iekāpt pašās seksīgākajās, caurspīdīgākajās biksītes un kurpēs ar pavedinoši augstu papēdi.
Gribas pieiet Tev klāt, un saldā, zemā balsī, iečukstēt ausī :"Paņem mani! "

Neizskaidojamā kārtā, reizēm es savā dzīvē jūtos kā būrī.
Lai gan nezinu cikos būšu mājās, nezinu ko satikšu pa dienu, kas man būs jādara darbā, nezinu, kur iešu, ar ko, nezinu, kur atradīšos nākamnedēļ, vai ko ēdīšu vakariņās.
Nekas nav paredzams, ir pilns pavērsienu un piedzīvojumu. Mana dzīve ir spontanitātes pārpilna, savukārt tā nespēj sniegt brīvības sajūtu. Un tas, lūk, man ir pārsteigums!

Reizēm tik daudz nesāp pats fakts, ka cilvēki šķiras, bet gan tas, ka dzīvē tā vienkārši notiek.
Tā pēkšņā, skaidrā apziņa, ka neko vairs nejūti pret cilvēku, kuru kādreiz mīlēji.

Man allaž patikušas filmas, kurās mīlētāji satiekās/atvadās lidostās.

Trīs gadus pēc mūsu pēdējās sarunas, divus gadus pēc pēdējās reizes, kad satikāmies uz ielas... Brīdī kad visas vētras norimušas un mūsu mīlestība kā vecs kuģa vraks pamirusi guļ dziļi zem ūdens... Brīdī, kad es godīgi un no sirds biju pārstājusi ticēt, ka mēs reiz tiksimies.

Starp visām pasaules pilsētām, starp visām pasaules lidostām/reisiem un dienam, kad lidot... Skriedama caur Londonas lidostu, starp pārlidojumiem, es nostājos apskatīties "geitus" uz Rīgu... Un tas notika... Es pagriezu galvu pa labi un Viņš man stāvēja tieši blakus. Sastingušā laikā un telpā mēs skatījāmies viens uz otru un Viņš, gandrīz bez skaņas, nočukstēja "Sveika!" Stulbs "Čau" bija vienīgais, ko varēju izmocīt. Tad pagriezties un, cenšoties noiet taisni, pazust jebkur, jebkā, jebkam.... Tik ļoti apmulsis un tik ļoti izvairoties, Viņš, tāpat kā es, centās iekāpt lidmašīnā, lai mūsu skatieni vēlreiz nesastaptos.

Rīgas lidostā, ejot uz taksomentru, durvis izveda tieši Viņam priekšā. Nu jau apjautusi, ka dzīve reizēm ir filma, es smaidīju plašu smaidu, Viņš skatījās uz mani un pamāja ar galvu. Es pagāju garām, iekāpu taksī, domādama, ka jebkas, pilnīgi jebkas, ko es varētu pateikt ("Kā Tev iet?" "Ko Tu dari?" "No kurienes lido?" ) pieejot Viņam klāt, skanētu kā tukši, neko neizsakoši vārdi.


Kā lai domā, ka dzīvē nav likteņa, nav nejaušību un nav kāda augstāka plāna, kurus mēs vienkārši nespējam saprast!?

Nav jāskatās filmas - dzīvē viss ir daudz labāk!

P.S. Ja tic zīmēm, divas dienas, apmēram 4000 km attālumā no Londonas, sauļojoties uz kādas augstas viesnīcas jumta skanēja kāda muļķīgi, banāla dziesma, ko reiz Viņš man atskaņoja nodziedot "And maybe someday we will meet, and maybe talk and not just speak."

Vakarnakt sapnī man kāds teica, ka kaisle kā tāds māla pods jāmet pret zemi, labi tālu, lai sašķīst. Bet es atbildēju, ka maigi jāspiež starp plaukstām, kamēr asās lauskas sagriež rokas līdz asinīm.

Badainā dvēsele liek sajust dzīvi graužot prātu.

Iespējams, viss ir nejaušība un nekas nav nolemts, taču...

Šodien es aizgāju ātrāk no darba, lai paēstu novēlotas pusdienas, ko, sakritību rezultātā, nebija laika paēst pa dienu.
Šodien, paēdot pusdienas, uzkavējos kafejnīcā 15 minūtes ilgāk, lai paspētu izlasīt iesākto grāmatas nodaļu.
Šodien, mājās ejot, es izvēlējos citu ceļu, jo sajutu apnikumu pret ierasto.
Šodien, ejot pa izvēlēto ielu, es pārgāju otrā ielas pusē, jo tajā krita ēna.
Šodien, ejot ēnas pusē, es ieraudzīju Tavu muguru smēķējam pie kāda restorāna.
Šodien es pagāju Tev garām neatskatoties.
Šodien es pēc ļoti ilga laika sajutu tavas rūgtenās smaržas.
Šodien es ceru, ka Tu mani redzēji. Ka arī Tev pakrūtē kas iedūra.
Šodien, šodien, šodien man gribējās, lai Tu no muguras paķer manu prom slīdošo roku un saki, ka Tu neprātīgi ilgojies pēc manis. Arī Tu.

Ir tādas dienas, kad gribas visu un visus uzmest. Gribas jaunā kažokā pārvākties dzīvot uz Maskavu, kur klausīties citētu Jeseņinu un reprodukcijās gleznot Kramskoju. Gribas sakravāt mazu, puķainu koferi, lai dotos ēst austeres un dzert rozā vīnu kaut kur Normandijā, vai rakstot zvilnēt Santorīnī svelmē - košā peldkostīmā, starp neskaitāmu tūristu un pensionāru birumiem.
Var arī uzkāpt uz gaiš`zilas pasteļkrāsas Vespas un skaļi dziedot apbraukāt Romas nomales. Vai nodoties seksam kaut kur Portugālē pie okeāna, kamēr pie apvāršņa sāk aust gaisma. Var pabučoties uz Akropoles akmeņiem, dzerot kādu grieķu alu pa tiešo no pudeles. Vai arī vienkārši vāļāties pa putekļainiem dīvāniem vasaras karstumā kaut kur Latgalē, ēdot pankūkas ar aveņu ievārījumu.
Dzīve smaržo kā saules sakarsēta āda vasaras dienā. Un rotaļīgi pinās pa seju kā vējā plandoši mati. Dzīve ir emocijas - raudāt līdz vemjošai dvēselei, un priecāties līdz elpas trūkumam.
Šķiet, esmu iesalusi Latvijas ziemā. Satinusies pelēka, pelēkā kamolā. Es gribu degt. Un mazliet mīlēt.

Šodien man dreb rokas un šodien apzīmētāju man ir vairāk kā domas.

Ir cilvēki, kuru vārdos gribas dēvēt it visu kā savās dzīvēs trūkst.Iespējams, tas šīs ilgas pēc kaut kā padara vēl lielākas un brīžiem grūti paciešamas.
Es Tavā vārdā gribu visu savu grūtumu nodēvēt. Un pa laikam aizbāzt savas ilgas ar Tevi kā korķi. Man skauž viss, kam Tu esi. Man skauž viss, kāpēc Tu nevari man būt.

Šķiet, sev esmu nomaldījusies. Sevi negribas meklēt. Tu manā tumsā spīdi kā jāņtārpiņš!

Vasara ir dzirkstoša un pilna rotaļīga gaisa. Krāsoju nagus. Karmīnsarkanus un karaliskus. Atvērtā loga dzestrais gaiss glaužas ap pleciem kā labi paēdis, apmierināts runcis. Reizēm pati brīnos cik stoiciskā mierā spēju eksistēt! Šodien es esmu bezgala laimīga. Šodien es atļauju sev tādai būt. Un dauzīties man gribas kā mazai meitenei! Gribas iekosties kādam ausī cik stipri vien var un nedomāt par to, ka otram sāp. Gribas likt degt un mazliet aizdegties līdzi. Lai jūt! Un lai mazliet sūrst.

Ar krievu, turpmākā tekstā vienkārši kā Igoru, biju iepazinusies kādā no vecpilsētas bāriem, kas populārs ar saviem gardajiem kokteiļiem, un cienījamo publiku. Sēžot pie letes un malkojot lokācijas slaveno kokteili Chanel o`5, kāds, lauzītā latviešu valodā, iečukstēja manā ausī „Es Tevi apprecēšu, ja šī ir tava dabīgā matu krāsa”. Lai gan pieņemu, ka cilvēki ar baklažānu krāsas matiem varētu dzimt vien Pandorā un saukties par Avatariem, ar interesanto uzrunas formu pilnīgi pietika, lai pēc lūguma, iedotu šarmantajam vīrietim savu telefona numuru.
Pēc nedēļas sarunājām doties kopā uz klubu, kas Rīgā populārs ar nosaukumu, kurā dominē kāds pikants skaitlis. Tā kā lokācija ir populāra ne tikai ar nosaukumu, bet arī ar mūsu mīļo Austrumu kaimiņu publiku, biju posusies jo īpaši– mirdzoša kleita, spilgts meikaps... Nu „čut, čut” un pati matrjoška Ziemsvētku Maskavā!
Pie ieejas tiku sagaidīta gandrīz kā kāda krievu zemūdene ar izteiksmīgu uzsaucienu „Saļut!!!” Esot jāpagaida, tūlīt atbraukšot arī pāris draugi, ar kuriem, tad es arī varēšot „patusēt.” Viņam jāizskrienot uz Jūrmalu „ Zini, tam Novaja volna, jājautrina draugi!” JAUTRINĀT Igors vairāk gan varētu kādu latviešu valodas gramatikas pasniedzēju. Līdz valsts valodas olimpiādei Igoram bija apmēram tikpat tālu, cik Romas pāvestam līdz sievietēm.
Pēc jautras parunāšanas par to kā „Nedēļas nogalē būs ģimenes pavadījums” domāta laika pavadīšana kopā ar ģimeni ),beidzot, ar jaunajiem krieviem ļoti atbilstošu auto, ierodas arī draugi – Sašeņka un kāds, kas tiek dēvēts par Captain Morgan (vēlāk, pēc izdzertā ruma daudzuma, Kapteinis savu iesauku bija pilnībā attaisnojis). Noplātījis rokas, ka neko darīt, jābraucot, jājautrinot... Igors pazūd. Vēl nokliedzot, ka atgriezīšoties un, ka draugi „Zajebis.” Nu, ja forši, tad forši, ko tur daudz! Varu pagaidīt!
Turpmākais vakars strauji uzņēma kursu uz Kapteiņa pusi, kurš plostojot un sūcot rumu, izrādīja īpašu laipnību. Taču man par nožēlu jāteic, ka līdz ar katru glāzi, sākotnēji vieglais Kapteiņa flirts, bija pieaudzis neciešamā uzmācībā. Brīdī, kad man, gandrīz kā viduslaiku princesei, vajadzēja bruņinieku, kas uzvarēs ļauno pūķi, parādās arī pats Igors.
Viņam negriboties skaņu, man noteikti jāiedzerot kafija pirms miega, jābraucot prom. Nolēmusi, ka dīvainību man šim vakaram gana, piekrītu, klusībā cerot, ka vakars beigu beigās varētu izvērties randiņam atbilstošs. Un nemaz nenojaušot, ka īstās dīvainības man vēl tikai priekšā.
Ērti iekārtojāmies kādā pavēlāk strādājošā kafejnīcā, kur Igors jautrā garā stāstīja kā mīlot spēlēt savu sarkankoka flīģeli, kādu sievu gribētu, kādus bērnus un arī to, kādu desu pērk un kur tieši. Ai, nu lai! Galu galā, labāk klausīties par desām, ne skatīties Kapteiņa Morgana izmisīgajos centienos fokusēt glāzi.
Pēkšņi, strauji satverot dakšiņu, Igors krieviskā garā uzsauc oficiantei, lai atnesot kādas lētākas. Situācijai kļūstot vēl mazliet interesantākai, Igors satver dakšiņu un pavedinoši čukst man ausī „Tu nevienam nedrīksti teikt!” Nu, protams, neesmu taču klaču tarba! Un šis vispār ir starp mums – meitenēm - runājot.
Tālākie notikumi risinājās ar specefektiem, kuru priekšā „X-cilvēki” salīdzinot ar Igoru ir vien lēti datorgrafikas triki. Teiksim tā – ne datorgrafiku, ne kaskadierus, ja Igors spēlētu filmā, viņam noteikti nevajadzētu. Var jau būt, ka tas bija viņa reibinošais krievu šarms, kura priekšā kūst pat viscietākie metāli... Var jau būt, ka Kapteiņa rums manī raisīja halucinācijas... Dakšiņas zari sāka liekties. Sēdēju acis papletusi un neizpratnē raudzījos supervaroņa spēju cienīgajās ainās. Līdz Igors jautri pasmaidīja, teica, ka nogurstot. Tad strauji pielēca kājās, turpat pie galda sāka masēt manu muguru, stāstot, ka esot arī medicīnu studējis, man esot problēmas ar muguru. Kad atteicos no brauciena uz SPA, jo šonakt jau jutos gana ar ūdeni aplieta, Igors skaidrā latviešu valodā bezbēdīgi pajautāja „Ko tu domā par kopgulēšanu?” Sapratu, ka lai nu ko, bet likties gultā blakus Magneto no X-cilvēkiem, es gribu vismazāk. Tāpēc taisījos prom, ko kājas nes.

Nesen, kādā maijiem ļoti zīmīgā datumā telefonā saņēmu ziņu „Priecīgu pasaules galu!” Priecīgu, Igor, tev arī priecīgu... Nodomāju, taču neatbildēju.