Ir tādas dienas, kad gribas visu un visus uzmest. Gribas jaunā kažokā pārvākties dzīvot uz Maskavu, kur klausīties citētu Jeseņinu un reprodukcijās gleznot Kramskoju. Gribas sakravāt mazu, puķainu koferi, lai dotos ēst austeres un dzert rozā vīnu kaut kur Normandijā, vai rakstot zvilnēt Santorīnī svelmē - košā peldkostīmā, starp neskaitāmu tūristu un pensionāru birumiem.
Var arī uzkāpt uz gaiš`zilas pasteļkrāsas Vespas un skaļi dziedot apbraukāt Romas nomales. Vai nodoties seksam kaut kur Portugālē pie okeāna, kamēr pie apvāršņa sāk aust gaisma. Var pabučoties uz Akropoles akmeņiem, dzerot kādu grieķu alu pa tiešo no pudeles. Vai arī vienkārši vāļāties pa putekļainiem dīvāniem vasaras karstumā kaut kur Latgalē, ēdot pankūkas ar aveņu ievārījumu.
Dzīve smaržo kā saules sakarsēta āda vasaras dienā. Un rotaļīgi pinās pa seju kā vējā plandoši mati. Dzīve ir emocijas - raudāt līdz vemjošai dvēselei, un priecāties līdz elpas trūkumam.
Šķiet, esmu iesalusi Latvijas ziemā. Satinusies pelēka, pelēkā kamolā. Es gribu degt. Un mazliet mīlēt.

Šodien man dreb rokas un šodien apzīmētāju man ir vairāk kā domas.