ingaleja

man šodien ir svētku noskaņojums. visu dienu jau tāds pacilāts noskanojums. svin
igs, balts, tīrs. esmu lepna,ka man ir skaista valsts Latvija.

līst lietus.dzeru kafiju ar pienu, sēžu uz lievenīša un priecajos.es esmu drosība, siltumā, bet dazus metrus talāk paksķina lietus,ducina pērkons.man patīk lietus.tas visu aizskalo prom,aliek viss svaigs, padzirdīts.

aizmirsu pateikt-drīs mani pārceļ strādāt uz citu valsti.laikam tikai uz 1 mēnesi,bet vienalga projam.pat nezuinu,vai tas ir labi vai nē.

reizēm paceļot ir skaisti. man patīk siltās zemes.sapnis ir aizbraukt uz Spāniju.drīz gan braukšu uz Venēciju, Romu, varbūt pa celam vēl japaķer kāda tuvakā valsts.

biju Latgalē uz kapusvētkiem. biju domājusi, ka visur tie ir vienādi. pirmo reizi redzēju, ka iet procesijā apkārt visiem kapiem un katraā stūrī uzkavējas ilgāk.jāsaka gan, ka šie bija ļoti mazi kapi:), tā ka ātri varēja apiet apkārt. bet ko dara lielos-nav ne jausmas.

darbā viens stress un skriešana, skriešana, skriešana.... ka lai visu paspēj.. it ka jau labi,ka esmu priekšniece,bet no otras puses.....

nekas vairs nav labi.nu jau vairak ka 6 mēnešus. tagad ceru,ka atkal būs.

Esmu laimīga, laimīga, laimīga:).Cik vien sieviete laimīga vien var būt.Mātes instinkts man vienmēr ir bijis,un labi,ka tā.Un puisis arī ir uzmanīgs un mīļs;)

Reizem kāds it kā sīkums var pagriezt visu dzīvi kājām gaisā. Citreiz tas ir labi, citrei būtu bijis labāk bez pārmaiņām. Bet ja irpriecīgi, tad IR priecīgi. Es esmu laimīga. Šorīt uzzināju kādu jaunumu,kas mani ļoti iepriecināja. Vēl gan jādabū apstiprinājums no citas vietas,bet par 90%esmu pārliecināta. Būs grūti,bet tas ir tā vērts.Būšu laimīga:).
Šodien gan nevaru sazvanīt savu puisi,bet cerams,ka viņš vienkārši nedzird telefona zvanu.

Jaunaja gada pierasts izdarīt apņemšanās-kaut ko vairāk izdarīt,vairāk iemācīties vai kādu mīlēt. Bet man negribas sevi manīt un kaut ko sarakstīt.Es zinu savus trūkumus, bet pietrūkst gribasspēka dažus labot.Tāpēc ar skepsi skatos uz cilvekiem,kam ir gada apņemšanās plāns. Un-jo tas ir garāks,tas nozīmē,ka arī šie centīgie cilvēciņi iepriekšējos gados tomēr kaut ko nav varējuši saņemties izdarīt.
Bet JG būs labs-jo lauka ir skaisti, ir balts sniedziņš un šorīt nebija sastrēgumu:)

darbs, darbs, darbs. Es reizem domāju, kapēc LV ir pieņemts, ka jāstrāda 8 stundas diena. ja parēķina laiku no/uz darbu, tad reali katru darba dienu paliek tikai 3-4 stundas sev, kurās var paspēt tikai paēst vakariņas, ieiet dušā un ielīst gulta. Kapēc jādžīvo tikai darbam, nevis sev?Ta paiet visa dzīve.

Man ir uznakusi rudens/dzimšanas dienas depresija.man ir apnicis braukāt pie sava puiša turp/atpakaļ, taja paša laikā viņs ir tikai pāris reizes atbraucis uz galvaspilsētu. Lēnam sāku sevi pieradināt pie domas,ka dzīvošu mazpilsētiņā. Un vispār es gribu mierīgu dzīvi, lai par neko nav jāuztraucas (nevis par darbiem,par kuriem es esmu atbildīga,bet kurus nav izdarījuši mani kolēģi).Lai nav kolēģu intrigu, ātri ātri darāmu darbu.Lai varu katrā laikā ieritināties mīļotajam līkumiņā, sabučot un sabužināt.Lai varu iziet dārzā, apsesties un priecāties par ziedošu ceriņu krūmu.

Es jau kādu pusgadu intensīvi domāju par bērnu.No sakuma biju mazliet izbrīnīta, kad puisis piedavaja taisīt bērnu, bija lielais uztraukums, vai tikšu galā, bet tad pamodās mātes instinkts. Un tad es sagribēju.Un par to jau izstāstīju visam draudzenēm, mammai.Bet kaut ka aizdomīgi, ka puisis par to vairs pat neieminas.Es viņam vakar prasu-Tu zini,ka es gribu bērnu?Viņā-nē. Oppā, es uz pauzes.Biju aizmirsusi viņam tiešā tekstā pateikt, ka gribu bērnu.Jo mājienus par bērna vārdu, ratiniem u.c.jau vīrieši nesaprot.

Mīļotais piektdien bija sagatavojis jauku pārsteigumu – izkurinājis pirti un uzaicināja pērties.Bija laikam noilgojies dikti pēc manis.

beidzot izjūtu ka ir, ja istaba dzīvo tikai viens pats!Mmm, kaifs.Ej gulēt un celies,kad gribi, kraukšķini čipšus un birdini drupatiņas vai vienkārši ierocies spilvenos un sapņo.Un nevienam nav jāatbild.
Protams, ar gadiem tam nāk līdzi tādi mīnusi kā vientulība. Bet ja ir aktīvs dzīvesveidz un daudz draugu, viss ir ok.
Es smaidu.:)

Svētdien ņēmu nost ābolus.Un kastes pēc tam sakrameju mašīnā, lai vestu talāk.Mmm, ābolu smarža ir dievīga.Ne tāda, kādi ir nopērkami veikalā-kaut kādi poļu.Pašu ir pašu.
Un pats ābolu ņemšanas process-kopā ar mīļoto vīrieti.Romantiski, un darbs arī tad neliekas tik garlaicīgs.

Šodien darba rīta sarunas tēma bija dzeja.Nezinu, kāpēc tā panesās, bet sākām atcerēties dzejoļus, kurus skolā zinājam.Secinājums-no atmiņas šis tas pagaist.Lielākajai daļai tālāk par pirmo pantiņu netikām:).

Reizem cilveki mēdz izbesīt.Pat it kā tie, kas skaitās draugi.Un labāk ir tā-satikties retāk,jo tad var saglabāt draudzību,jo ikdienā nevar izturēt mūžīgo pļāpāšanu vai sūdzēšanos par savam likstam. Vispār man nepatīk cilveki, kuru sarunas galvenā tēma ir es es un vēlreiz es - kā man šodien gāja darbā un kā mani kolēģe nokaitināja, kā es sastrīdējos ar brāli un kā mani draugos apskatījās nepazīstams cilvēks, kā darbā E.ir slikta, S.slinka un neko nesaprot bet K.iet prom.Lieki piebilst, ka ne E., ne S. un vel jo vairāk K.nepazīstu un nezinu, ko viņas ziemā ēd.
Nu tās ir tikai manas pārdomas,ka reizēm draugi arī spēj nokaitināt.Un ja Tu neesi cilvēks, kas pats uzrasīsies lai pstāstītu,kā iet, tad otrs jau nu nepajautās.
Vispār mani kaitina cilvēki, kuri visu laiku čīkst un pēc danas ir pesimisti-man jau neiet, nevienam neesmu vajadzīgs.

Beidzot piektdiena, visskaistākā diena nedēļā.Un tas nekas, ka sestdien visticamāk būs kartupeļu rakšana, tas pat ir feini izlocīties un pastrādāt.
No darba neviens jau nav nomiris.Nu ja jāstrāda fiziski no saules līdz saulei-tas nu ir par traku.

Darba atlaida vienu kolēģi.Ta pēkšņi.It ka neesot kaut ko pildījis.Bet ārejis bija laipns un labs, centīgs, nāca ātrak uz darbu.Tāds lāčuks.Žēl.Un bail, ka viss notiek tik ātri-viena diena un viss.Vienkāŗši palūdz aiziet.