ingaleja

Dzīvoklis, skan skaņuplate uz skaņuplašu atskaņotāja, tas ir čehu džezs, ja jūs tam spējat noticēt, mīļie -


es: /ienāku, novelku šalli/ Labvakar mūsmājās? Vai arī šis ir rīts? Kāda starpība?

klusums

es: ko? Kāda starpība, es saku? Es šādi demonstrēju savu vienaldzību, sasodīts! Es pat neesmu ieskatījies pulkstenī! Mans stāvoklis ir tik nodzīts, ka nezinu, vai rīta gaisma svīst, vai saulriets lēni izdeg kā ogles krāsnī... Ēnas vispār garas kā vilkača zobi. Tātad ekstrēmi saules leņķi. Ah... kur ir sāls, pipari? Es gribu ieturēties

sieva: /no ēnām/ Nu ko. Sveicināts mājās. Ledusskapī ir žāvēta vista, mārrutki (mājas gaumē). Neder?

es: Dārgā, aukstā sieviete. Kā tu man atgādini to meiteni, ko iepazinu tajā siltajā augusta vakarā pie Lielupes. tu biji tik kvēla, bet tomēr tevī bija tāds kā... atstatums. Un es to iemīlēju!

sieva: nemuldi. Es atceros visu.

es: jā, bet mums atšķiras interpretācijas. Saproti, tas ir svarīgi /es grābstos gar lakotu kumodi, ļoti gribas nolikt šalli, mēteli, bet es pat vairs nejūtos kā mājās/

Latvijas Radio: ... un tas nav runājot tikai par ierakstu, bet šis arī ir spilgts piemērs - ir tāda sajūta, ka viņš dzīvo - tas ir ārkārtīgi ... un ir vērts pieminēt, ka brīžiem ir vienkārši tā, ka ... man grūti minēt kādu vēl citu piemēru ...

sieva: /tumši/ Kāpēc tu pārnāci?

es: /aizlieku rokas aiz muguras, atslienos pret sienu. nokaru galvu, pagriežu to prom no skatuves./

sieva: tu taču zini, ka viss jau sen ir beidzies. /viņai aizlūst balss, taču to izvelk dzelžains spēks/

Latvijas Radio: ... gandrīz vai zinām no galvas, un tas mijas ar kaut ko lirisku ... bet man viens no mīļākajiem dzejniekiem ir Čardašs ... bet tas atkal ir cits variants - ... jā, bet pieminot Klāva Elsberga dzeju ...

es: /krītu uz ceļiem/ Es vienkārši vēlos atkal būt tajā brīdī, kad tevi bildināju - no tevis nāca tāda kā strāva

viņa: Laiks neiet atpakaļ - tikai uz priekšu.

es: un es tev atkal lūdzu...

viņa: un es saku: "Nē."

/tagad dzīvoklī ir ļoti, ļoti tumšs - bet pa logu uzpeld pilnmēness, un izgaismo telpu/

es: un kad tu mani naktī modināji un teici: "Vannasistabā ir zirneklis"

Latvijas Radio: ... un kad mēs runājām par Jāzepu Vītolu ... bet tas jau tikai morāli, bet tā Imanta Ziedoņa tautasdziesmas kombinācija mani tā liriski pacēla ...

viņa: man ir vienalga, vai tu saproti, vai nesaproti?

Latvijas Radio: ... tātad, sapnī rūķītis pie manis nāk, pagrabā tur šiverēties sāk...

es: .... /apsēžos uz grīdas, nokaru galvu./

Ārā - apmācies - pie garāžām

Valdis: /ņemas zem noskretuša busiņa, skan rīku skaņas/ /viņam redz tikai kājas/ nu te nekas nav tā, kā vajag... aiij, zivtiņ ezerā. Fizika mazgadīgajiem, protoni un elektroni. Nevar ne piecu collu skrūvi pievilkt

es: /man apgaismo visu ķermeni, izņemot seju; tas simbolizē kaunu, es snaikstos gar ķieģeļu sienu/

Valdis: ahā! Nu redz kā. Ko es dzirdu? Lielu žurku kaķa izmērā? Vai arī kaķi, kas uzvedas kā žurka?

es: /izlecu strauji/ Jā, jā! Tu nesaproti, ka man vienkārši ir bezdievīgi bail? Es neesmu pametis Latvijas Republiku kopš te atkal ienāca kultūra. tā mani veldzēja, bet es aizmirsos - jā, aizmirsos. ai... ļauj, es tev to izstāstīšu pa ceļam

Valdis: Ceļam, veļam, augsni šķeļam. Es nekur nebraukšu. /izlien ārā, ar sodrējiem klāts/ Tepat uz vietas ir ko darīt. /novēršas/ un tā līdz kapu kopiņai... Ai, nemierīgā dvēsele!

es: Tagad es saprotu, Valdi, kāpēc esam kopā. /uzlieku roku viņam uz pleca/ Mēs taču tādi bezmaz vai kā brāļi savā nedrošībā. Fantazētāji! To gribas un šito. No kalna virsotnes visi redzēs, kā mēs zalgojam ziemeļblāzmas oreolā, ne? Ha! /riebīgā cinismā iesmejos, tacu man uznāk klepus un es meklēju mutautiņu/

Valdis: /ar dolomīta aukstumu un tam raksturīgo skaudrās sķautnes šķēlumu/ Kāpēc es tev vispār pienācu klāt? /izvirza pret zāli žokļa leņķi/ Es jūs nemaz nepazīstu. Ko sienies klāt kā bezsugas suns? Kas jūs esat? Ko!? /kliedz/ Kas tevi šausta, šakāļdēls? Vai tiešām jāsauc municipālie?

es: Mēs neesam nosķirami.

Valdis: /izmisīgi/ Atstājies! Sātans

es: Valdi, mēs

Valdis: Kāds vēl - "mēs"?

es: es un tu

Valdis: ej vēl iedzert, pajoliņ /paskrūvē sev deniņus/

/pēksņi nodziest gaisma visur/

/Es pats ieslēdzu diodi sev rokā, tā mani vārgi apgaismo - nāku tuvāk skatītājiem/

es: Un te nu tas ir. Es biju aizmirsis sevi, savu dzīvi, savu sievu. Savu māksliniecisko novirzienu. Es biju atklāts kā nomizots gurķītis. Es biju...

/Pēkšņi atskan koris, nokrīt dekorācijas, aiz tām redzami visi dziedātāji/

Koris /dzied/:

Dzīve, nāve, nolemtība!
Zemes, jūras nošķirtība!
Liedags, joms un skrejais strautiņš
...

es: Mazsalacas dzērājkautiņš! Hahahaha!

es: Es iešu atpakaļ pie sievas un es VISU sapratīšu. Mēs izrēķināsimies, un tas viss būs atklāti. Ja viņa šaus - lai iet. Kur tad viņa man var iešaut? Smadzenēs? Tas nav mans orgāns. Aknās, nierēs? Tur jau tā grauž akmeņi. Sirdī?


koris: SIR - DĪĪĪĪ!!!!

es: Jā, sieviņ /čukstus/ šauj man sirsniņā, medutiņ

Valdis: /atkāpjas tik strauji, ka apveļas tukši plastmasas spaiņi, krīt stellatslēgas, džinkst un ripo skrūvju ligzdas/

es: Man gribas tikai redzēt tavu smaidu. Kaut vai tas ir tikai naida smaids.