saglabāt neko...
Šodien, literatūras stundā izlasītais teksts par datora nozīmi mūsdienu
rakstniecībā + nostaļģiskās atmiņas par vecajiem labajiem vēstuļu
rakstīšanas laikiem, lika mazliet aizdomāties.... Aizdomāties, par to
cik daudz taustiņi - Enter, Delete, Ctrl, Esc utt., ir nozīmīgi mūsu
ikdienas notikumu fiksēšanā un iemūžināšanā (lai gan, pie velna, nekas
nav mūžīgs). Vispār nekas īpašs jau šai sakarībā nav, ejam vienkārši
līdzi laikam, tehniskajai evolūcijai ( rokraksts, iespiešana,
rakstāmmašīna, dators, (brīva vieta) ). Bet jāatzīst, ka saglabāt
''parasto'' dienu notikumus, tomēr ir vērtīgi....kaut vai tikai sev, jo
''parasto'' dienu gluži vienkārši nav, ir tikai dienas, kad pats sev
liecies garlaicīgs un pelēks, tādējādi visu ap sevi esošo arī cenšoties
attēlot pelēku un garlaicīgu. Vispār šodien es arī aizdomājos,
piemēram, par to, ko mana māte darīja 1976. gada 3. septembrī.,
pulkst 18:30 (respektīvi, kad viņa bija tikpat veca, cik tagad es), tik
ļoti interesanti būtumazliet ieskatīties pagātnē, jo tolaik viss bija
citādāk. Absolūti viss. Tādēļ, turpmāk vismaz pamēģināšu biežāk
uzdancot ar pirkstiem pa savu (vēl arvien jauno ;) ) tastatūru.
Vispirmām kārtām jau sevis dēļ. Citi..... citi kā paši vēlas..... Galu
galā, kad būšu veca varēšu saviem mazbērniem mantojumā atstāt linku uz
savu blogu, lol. Bet domāju, ka viņiem varētu būt interesanti...
Un vispār es brīnos, ka spēju vēl daudz maz kaut ko sakarīgu uzrakstīt,
jo vispār esmu atgriezusies pie sava ierasti tizlā dzīves modeļa -
atnāku mājās no skolas, ieslēdzu datoru un atslēdzu smadzenes. Kōma.
novērtē, ka tu vismaz tiec mājās.
atceros laikus, kad varēju aizbraukt mājās 20 minūtēs. tagad komā ir jāsoļo stunda un vēl jābrauc. bet man nav spēka.
ai, cik tas ir svarīgi tomēr.