saglabāt neko...

Šodien, literatūras stundā izlasītais teksts par datora nozīmi mūsdienu rakstniecībā + nostaļģiskās atmiņas par vecajiem labajiem vēstuļu rakstīšanas laikiem, lika mazliet aizdomāties.... Aizdomāties, par to cik daudz taustiņi - Enter, Delete, Ctrl, Esc utt., ir nozīmīgi mūsu ikdienas notikumu fiksēšanā un iemūžināšanā (lai gan, pie velna, nekas nav mūžīgs). Vispār nekas īpašs jau šai sakarībā nav, ejam vienkārši līdzi laikam, tehniskajai evolūcijai ( rokraksts, iespiešana, rakstāmmašīna, dators, (brīva vieta) ).  Bet jāatzīst, ka saglabāt ''parasto'' dienu notikumus, tomēr ir vērtīgi....kaut vai tikai sev, jo ''parasto'' dienu gluži vienkārši nav, ir tikai dienas, kad pats sev liecies garlaicīgs un pelēks, tādējādi visu ap sevi esošo arī cenšoties attēlot pelēku un garlaicīgu. Vispār šodien es arī aizdomājos, piemēram, par to, ko mana māte darīja 1976. gada 3. septembrī.,  pulkst 18:30 (respektīvi, kad viņa bija tikpat veca, cik tagad es), tik ļoti interesanti būtumazliet ieskatīties pagātnē, jo tolaik viss bija citādāk. Absolūti viss. Tādēļ, turpmāk vismaz pamēģināšu biežāk uzdancot ar pirkstiem pa savu (vēl arvien jauno ;) ) tastatūru. Vispirmām kārtām jau sevis dēļ. Citi..... citi kā paši vēlas..... Galu galā, kad būšu veca varēšu saviem mazbērniem mantojumā atstāt linku uz savu blogu, lol. Bet domāju, ka viņiem varētu būt interesanti...

Un vispār es brīnos, ka spēju vēl daudz maz kaut ko sakarīgu uzrakstīt, jo vispār esmu atgriezusies pie sava ierasti tizlā dzīves modeļa - atnāku mājās no skolas, ieslēdzu datoru un atslēdzu smadzenes. Kōma.