*

man starp citu ir gadījies. divas reizes (t.i. ar diviem atšķirīgiem pāriem) turklāt.

vissāpīgāk ir tad, ja abas pāra sastāvdaļas ir tiešām draugi. ja draugs ir tikai viens no viņiem, tad jau vieglāk.

un par jaukšanos - kā jau zemākos komentāros rakstīja - ok, dari, ko gribi, bet tad nejauc mani iekšā. es negribu zināt par tādām lietām, piesegt tādas lietas un kaut kādās kopīgās tikšanās reizēs skatīties acīs tam kuru krāpj un domāt savas skumjās, samaitātās domas.

kad mani krāpa, viena no pretīgākājām domām bija tieši par to, kā cilvēki, kuri ļoti iespējams par to zināja, skatījās man acīs, komunicēja un izlikās, ka viss ir pilnīgi normāli un kārtībā.

vēl, ja es piemēram, redzu ka kāds tramvajā velk kādam no kabatas maciņu ārā, tad arī labāk neko neteikt? tā jau arī sanāk jaukšanās svešās darīšanās, kurās viens zina par notiekošo, otrs ir laimīgā neziņā.