*

dots: kaut kāds lielāks vai mazāks sociums ar labiem vai mazāk labiem paziņām un draugiem. viņu vidū ir pāris, kurā viena pāra daļa krāpj otru. vairāk vai mazāk viss sociums to zina, izņemot to, kuru krāpj.
morālā dilemma: kā ir ētiski, morāli pareizi un emocionāli inteliģenti rīkoties šādā situācijā?

* nedarīt neko. no vienas puses visjēdzīgākā rīcība - nav ko jaukties svešās darīšanās, bet no otras, tas rada sajūtu, ka solidarizējies ar to, kurš krāpj, klusi atbalsti viņa rīcību. īpaši, ja neuzticība notiek arī daļēji publiski, parādoties sabiedrībā ar mīļāko utt - sanāk, ka negribot nākas šo rīcību piesegt;
* teikt tam, kuru krāpj - ļoti nepatīkami, iespējams emocionāli neinteliģenti, jaukšanās citu darīšanās, bet liekas arī kaut kā drausmīgi, ka tas cilvēks dzīvo laimīgā neziņā par notiekošo;
* ok, parasti jau agrāk vai vēlāk tas nāk gaismā, bet kāpēc tad gaidīt to vēlāk? nav tā, ka jo ātrāk to uzzina un jebkādā veidā pārtrauc, kaut vai šķiroties, ir vieglāk pēc tam to visu procesēt? nekā zinot, ka tā paralēlā dzīve ir vilkusies jau labu laiku;
* runāt ar to, kurš krāpj. arī sanāk jaukšanās citu darīšanās, visdrīzāk nebūs rezultātu, bet vismaz savā priekšā tīrāka sirdsapziņa, ka neesi palicis malā un esi izteicis savu viedokli (un parādījis, ka tas pēc noklusējuma nav atbalstošs vai pieņemošs);

kā jums liekas?

p.s. es kaut kādas apmēram trīs reizes esmu bijusi šādā situācijā. nekad neesmu nekādā veidā iejaukusies vai ar kādu no iesaistītajiem runājusi, bet palikusi to vidū, kas klusi šausminās aiz muguras.