*

atnāk Nikolajs un skatās milzīgām sinepju krāsas acīm. kautrīgi, bet vienlaikus uzbāzīgi baksta ar ķepu un badās ar savu pieri pret manējo. parasti man viņš asociējas ar mietpilsonisku un stingri konservatīvu ierēdni. bet brīžos, kad Nikolajs ir izslāpis pēc mīlestības, viņā uzplaiksnī kaut kas lielāks un dižciltīgāks. kaut kas, ko var nolasīt arī viņa plakanajos sejas vaibstos un zīžaini mīkstajā kažokā ar neparasti smalku struktūru - tik liegu kāda nepiedienētu nedz prastam ierēdnim, nedz no industriālas teritorijas pievāktam sētas runcim. izmīļojies viņš aprimst, pāri purniņam atkal nolaižas ierēdņa maska un viņš aiziet savās gaitās, pa ceļam, bez jebkāda redzama iemesla, uzbrūkot Trīnei vai veltot neizstāstāmi nīgru skatienu mazajam ķēniņdēlam Vilnītim.