*

biju vakar dzejā. varēja just, ka viņi vienu brīdi sagruzās, ka kaspars uzvelkas. viņam, šķiet, krasts kāpj uz nerva. bet lai arī kopumā neizgrieza man iekšiņu uz āriņu (kaut gan guna beigās uz ģirtu raudāja un ļoti skaista noslēgumdziesma ar zvanu fonā), bija brīnišķīgi klausīties brīžiem absolūtā koncentrētā klusumā vārdus, kas nepaslīd garām.