Taču es atklāju, ka ar zobārstiem pacīnīties es varu gan. Viņiem prasības un pārbaudes ir stingrākas, un tās var vēl vairāk pastiprināt. Atradu speciālistu, kas instrumentu sterilizācijas jautājumu ir nopietni izstudējis, jo tas ir viņa bizness. Vismaz viens cilvēks nebaidās atklāti pateikt „Hjūstona, mums ir problēma”, un met izaicinājumu svētajai govij Latvijas Zobārstu Asociācijai. Tik tiešām zobārstniecības kabinetos pastāv liels risks cilvēku inficēšanai, ja pirms tam pacienta krēslā ir pabijis inficēts cilvēks. Runa, protams, iet par gadījumiem, kad manipulāciju laikā parādās asinis. Sīkas asins daļas nokļūst uz/no turbīnām un leņķa galiem (kur ieliek pašu urbīti). Vīrusu šajās sīkajās asins daļiņās, kā izrādās, var ar garantiju nobendēt t.s. B tipa autoklāvos, ja tie tiek izmantoti atbilstoši instrukcijām. Šis speciālists tad ņēmās apgalvot, ka ne visos zobārstniecības kabinetos ir šāda aparatūra, un reti kur instrumentus sterilizē pēc katra pacienta. Vai tiešām tā var būt mūsu valstī??? Lai noskaidrotu patieso situāciju, sazinājos ar dažiem brīvprātīgajiem, un sākām apzvanīt zobārstniecības kabinetus. Provakatīvus jautājumus palīdzēja sagatavot šis speciālists, un arī iegūtos rezultātus interpretēja viņš. Apzvanījām š.g. augustā vairāk nekā 200 kabinetus, un man par pārsteigumu godīgi atbildēt piekrita 58 zobārstu kabineti. Galu galā neko pretlikumīgu jau viņi nedara, jo Latvijas Zobārstu Asociācijas spēcīgā lobija dēļ Latvija vēl ir Papua Jaungvinejas līmeņa prasības attiecībā uz šo augsta riska instrumentu sterilizāciju, kad tos ir pieļaujams apslaucīt vienkārši ar dezinfekcijas salvetīti, un apstrāde B tipa autoklāvos ir atstāta uz zobārstu sirdsapziņas. Taču, ko var gribēt no zobārsta, ja pat daudzi ģimenes ārsti nezina, kā izplatās vīruss? Viņiem visiem sen deviņdesmitajos mācīja, ka tā ir narkomānu un prostitūtu problēma. Nebija jābrīnās, ka tikai viens no 58 apjautātajiem kabinetiem B tipa autoklāvu izmanto instrumentu apstrādei pēc katra pacienta. Pārējie domā, ka apstrāde dienas beigās ir pilnīgi pietiekama, bet daudziem šādas aparatūras nav, un viņi izmanto vēl senču metodes. Kāda anonīma zobārsta asistente ziņoja pat par skalošanu zem krāna, jo grafiks dakterītei taču tik saspringts, jāpelna nauda līzinga atmaksai un telpu nomai un vēl droši vien braucienam uz kūrortu. Asistente uz to nevarēja noskatīties, un pameta darbu. Diemžēl pagaidām neesmu saņēmis Hepatīta Biedrības atbalstu stingrāku prasību noteikšanai zobārstiem, jo pašlaik svarīgāk esot cīnīties ar sekām (bezmaksas ārstēšanu).
Taču es atklāju, ka ar zobārstiem pacīnīties es varu gan. Viņiem prasības un pārbaudes ir stingrākas, un tās var vēl vairāk pastiprināt. Atradu speciālistu, kas instrumentu sterilizācijas jautājumu ir nopietni izstudējis, jo tas ir viņa bizness. Vismaz viens cilvēks nebaidās atklāti pateikt „Hjūstona, mums ir problēma”, un met izaicinājumu svētajai govij Latvijas Zobārstu Asociācijai. Tik tiešām zobārstniecības kabinetos pastāv liels risks cilvēku inficēšanai, ja pirms tam pacienta krēslā ir pabijis inficēts cilvēks. Runa, protams, iet par gadījumiem, kad manipulāciju laikā parādās asinis. Sīkas asins daļas nokļūst uz/no turbīnām un leņķa galiem (kur ieliek pašu urbīti). Vīrusu šajās sīkajās asins daļiņās, kā izrādās, var ar garantiju nobendēt t.s. B tipa autoklāvos, ja tie tiek izmantoti atbilstoši instrukcijām. Šis speciālists tad ņēmās apgalvot, ka ne visos zobārstniecības kabinetos ir šāda aparatūra, un reti kur instrumentus sterilizē pēc katra pacienta. Vai tiešām tā var būt mūsu valstī???
Lai noskaidrotu patieso situāciju, sazinājos ar dažiem brīvprātīgajiem, un sākām apzvanīt zobārstniecības kabinetus. Provakatīvus jautājumus palīdzēja sagatavot šis speciālists, un arī iegūtos rezultātus interpretēja viņš. Apzvanījām š.g. augustā vairāk nekā 200 kabinetus, un man par pārsteigumu godīgi atbildēt piekrita 58 zobārstu kabineti. Galu galā neko pretlikumīgu jau viņi nedara, jo Latvijas Zobārstu Asociācijas spēcīgā lobija dēļ Latvija vēl ir Papua Jaungvinejas līmeņa prasības attiecībā uz šo augsta riska instrumentu sterilizāciju, kad tos ir pieļaujams apslaucīt vienkārši ar dezinfekcijas salvetīti, un apstrāde B tipa autoklāvos ir atstāta uz zobārstu sirdsapziņas. Taču, ko var gribēt no zobārsta, ja pat daudzi ģimenes ārsti nezina, kā izplatās vīruss? Viņiem visiem sen deviņdesmitajos mācīja, ka tā ir narkomānu un prostitūtu problēma.
Nebija jābrīnās, ka tikai viens no 58 apjautātajiem kabinetiem B tipa autoklāvu izmanto instrumentu apstrādei pēc katra pacienta. Pārējie domā, ka apstrāde dienas beigās ir pilnīgi pietiekama, bet daudziem šādas aparatūras nav, un viņi izmanto vēl senču metodes. Kāda anonīma zobārsta asistente ziņoja pat par skalošanu zem krāna, jo grafiks dakterītei taču tik saspringts, jāpelna nauda līzinga atmaksai un telpu nomai un vēl droši vien braucienam uz kūrortu. Asistente uz to nevarēja noskatīties, un pameta darbu.
Diemžēl pagaidām neesmu saņēmis Hepatīta Biedrības atbalstu stingrāku prasību noteikšanai zobārstiem, jo pašlaik svarīgāk esot cīnīties ar sekām (bezmaksas ārstēšanu).