*

vispār nav runa par to, ka kāds var kādam likties iedomīgs vai neiedomīgs. runa ir par to, kādi ir rīcības dziļākie un bieži vien pavisam neapzinātie motīvi.

es uzskatu, ka vajag tiekties uz to, lai atmestu jebkādas mēraukliņas, nevis padarīt tās īsākas vai garākas vai iekrampēties esošajā garumā.

kauns pats par sevi nav laba/pozitīva padarīšana. Vīlma par to ļoti daudz ir rakstījusi.

es nekādā ziņā necenšos sevī kaut ko APSPIEST. es cenšos saprast savas uzvedības dziļākos cēloņos un tos izprotot rīcība mainās pati no sevis. mani itin nemaz neuztrauc, ka es kādam varētu kļūt garlaicīga un, ka kāds mani varētu sākt uzskatīt par augstprātīgu. ja kāds mani par tādu uzskata tam var būt tikai divi iemesli - nepazīšana un neiedziļināšanās (un tad, tā ir viņa problēma, par kuru es neuztraucos) vai arī viņam ir pamats tā uzskatīt (un tad tā ir mana problēma, kuru es gribu pieņemt, izprast un atrisināt). manuprāt, ja cilvēks tiecas uz vienkāršību, patiesību un godīgumu, iekšēju tīrību, rāmu, gaišu prieku, pateicību un pazemību, tad tas, ka viņš kādam var likties garlaicīgs viņam itin nemaz neliekas svarīgi.

es atvainojos, ja man nav izdevies izteikties pietiekami skaidri, saprotami un draudzīgi, bet man bija ļoti gara diena ar jāšanas treniņu un darbu, tāpēc esmu šobrīd nogurusi un mazliet nesakarīga.