*

24. jūlija rītā ejam meklēt maršrutku uz Sevana ezeru. tas ir viens liels, liels ezers. guļ apmēram 2000 metrus virs jūras līmeņa un aizņem apmēram 5 % no visas Armēnijas teritorijas. klimats tur ir krietni vēsāks nekā citur. nu varētu teikt, ka ta ka tādā vidējā Latvijas vasarā (ne tādā kā šogad). maršrutka atrodam centrā, netālu no Operas. viņiem nav tādu džungļu kā gruzīnu Didube u.c. stacijas. paši maršrutku busiņi ar krietni labākā stāvoklī un jaunāki. it kā jau jauki, toties nav vairs tik šarmanti.
apmēram stundas laikā aizbraucam līdz Sevanai, tā ir pilsēta blakus ezeram. es pati pēdējā kāpjot ārā no maršrutkas ieraugu uz busiņa grīdas lielu, zeltainu persiku. nu tādu maģisku, it kā uzburtu. ārpusē uzreiz nonākam taksista nagos. šis mums bāžas virsū kā melna nāve, saka, ka aizvedīs mūs līdz ezeram. mēs esam domājuši iet kājām, bet izrādās, ka 8 km līdz viņam. nopūšamies un vienojušies par 800 dramām kāpjam viņa mašīnā (tā vispār skaitās strandartcena 100 dramas par 1 kilometru). beigās gan saprotam, ka tas ir bijis diezgan muļķīgi, jo uz ezeru var aizbraukt arī ar maršrutku par nezcikreizes mazāku summu. pie ezera, protams, redzam cilvēkus, kas kopā ar mums brauca maršrutkā no Erevānas un, kuri noteikti nebrauca uz pludmali ar taksi.
taksists izlaiž mūs ezera krastā, Sevanavanka klostera pakājē. mums ir karsti un mēs atkal esam sapīkuši, tāpēc uz klosteri kāpt negribam. krastmala izskatās diezgan briesmīga, visur daudz cilvēku un balagāns kaukāds. nolemjam iet kaukur meklēt mierīgu vietiņu, kur varētu arī pārlaist nakti. ejam pa ceļu, kas iet gar ezera krastu. neciktālu neesam nogājuši, kad pie mums apstājas zaļš žigulis. vadītājs prasa, kurp mēs iedami. sakam, ka meklējam jauku vietu pie ezera, kur var nakšņot prirodā. šams nošūpo galvu un saka, ka tur uz priekšu esot slēgta zona ar prezidenta pļažu (kas arī atbilst patiesībai). bet, protams, viņš var mūs aizvest uz kādu klusu un jauku vietiņu apmēram 30 km attālumā pa 3000 dramām. mēs saprotam, ka mums nav dižas izvēles un piekrītam. tā mēs nokļūstam taksista Aras mašīnā. Ara ir diezgan jauks tāds, pa ceļam ieved mūs veikalā, kuram blakus ir lavaša ceptuve, kurā pa tiešo no cepējām iegādājiem 4 gab pavisam siltus un svaigus lavašus. un viņi vis nav tādi līmīgstaipīgi kā tie, ko var nopirkt LV veikalos. viņi ir sausi, čagani, drupeni un pilnīgi paši kūst mutē. vēl viņš mums nopērk aukstu kafiju paciņās.
vieta, kuru mums nodomājis Ara ir Hayravank klosteris. kad esam aizbraukuši līdz turienei, viņš vēl piedāvājas aizvest 15 km tālāk uz lielāko khačkaru kapsētu pasaulē. khačkars tulkojumā nozīmē 'akmens krusts' - tie ir tādi akmens bluķi, kuros ir filigrāni iegravēts krusts un visvisādi musturi un vijumi un ornamenti. mēs viņa piedāvājumam piekrītam. apskatījuši kapsētu, tiekam aizvesti atpakaļ uz Hayravanku. samaksājam Aram 4500 dramas, esam spiesti pierakstīt viņa nr., kā arī iedot viņam savējo. Ara saka, ka rīt labprāt atbrauks mums pakaļ un pa 6000 dramām aizvedīs uz Dilidžanu, kas ir mūsu nākamais mērķis. Ara ir ļoti gādīgs, zvana mums vakarā un prasa vai viss kārtībā un vairākas reizes arī no rīta, prasot vai tik nevajag braukt mums pakaļ. bet mēs tomēr noturamies un vairs viņam nepadodamies.
no Hayravanka paveras smuks skatiņš uz ezeru. nokūkojam tur vairākas stundas tāpatvien tērzējot, jo ko darīt tur īsti nav, bet līdz vakaram vēl patālu. ezera pusē ir daudz jauku vietiņu gulēšanai, tomēr tās mums nederīgas padara krietnais, aukstais vējš, kas pūš pāri ūdeņiem. pakalna otra puse atkal nešķiet diezko mājīga un vilinoša gulēšanai. nokāpjam arī lejā līdz pludmalei, ūdens ezerā nenormāli silts, bet peldēties nesaņemamies aukstā vēja dēļ. kad sāk krēslot, kāpjam atkal uz klosterkalnā un meklējam piemērotu vietu naktsguļai. diezkas ko labu, kas turklāt būtu arī aizvējā neatrodam, bet nav jau īpaši citas izvēles. iekārtojamies no akmeņiem un klintsbluķiem kautcik brīvā vietiņā un mēģinam uzriktēt ugunskuru. tā kā koku tur nav, nākas izlīdzēties ar saulē izkaltušiem govju mēsliem un vienu nokaltušu mežrozīškrūmu. biedē arī tas, ka varētu uznākt lietus, jo debesis ir krietni samākušās un pamalē zibeņo. par laimi lietus mums tomēr iet secen, guļam mierīgi, naktī nedaudz salstam, savukārt no rīta pamostamies pašā govju bara vidū. un govis viņiem milzīgas. 2x lielākas nekā Gruzijā. tā pa lielam no govīm bail mums nav, bet tā kā viņas nav savā starpā visai draudzīgas un badās, tad ātri sapaunojamies un kāpjam lejā uz pludmali brokastot.

te taisa lavašu



Noratus khačkaru kapsēta. vecākie khačkari tur esot no kāda 10. gs. (mums gan uz vietas teica kauko par 6. - 7. gs.)





tur tai kapsētā tāda maza kapelliņa. ap to kapelliņu sasēdušas vecas bābas. ada kauko tur. un tiklīdz ierauga ka parādās kāds tūrists, tad ta ka tādi zombiji lien no pavēņa ārā un mācās virsū ar zeķēm un cimdiem un visu tādu. man izdevās viņas atšūt ar tekstu, ka mana mamma ar tādas zeķes ada, to viņas saprata. toties izdomāja citu veidu kā tikt pie naudas - viena tantuļa par katru cenu līda kadrā un izrādīja nepārprotamu vēlmi tikt nofotogrāfēta. un tiklīdz es padevos viņas spiedienam un nobildēju viņu, tā viņa sāka kļančīt par to naudu. iebēram ar kaukādu sīceni, lai tiktu vaļā





te tas Hayravank klosteris. celts apmēram 9. gs. bijis daļēji sabrucis, bet restaurēts. tipiski garlaicīga armēņu baznīca. viņiem gandrīz visas baznīcas tādas pelēkmelnas, iekšā nekā nav, nu varbūt kāda jaunlaiku svētbildīte un, protams, svecītes. un viss. ar gruzīnu krāšņajiem gleznojumiem nesalīdzināt







skatiņš uz Sevanu



ta mēs kādu laiku tur araund nokūkojām. uzēdām iepriekšdien Erevānā (pret savu gribu) iegādātos gardumus



un te var redzēt manu matu augšanas ātrumu. pagājšgad jūlija beigās pēdējreiz nogriezu uz apmēram 1 cm garo jožiku. šitik ir izaudzis pa gadu



gani un ganāmpulks









ā un tad vēl Kosmoss apžēlojās par Kārli. Kārim vislaik neveicās ar saulesbrillēm. tās, ar kurām viš atbrauca no Rīgas viņam salūza šortu kabatā. ta viņš Gruzijā nopirka jaunas, bet tās laikam atstāja vilcienā uz Erevānu. Armēnijā it kā skatījās atkal jaunas, bet tā kā viņam prasīja neadekvātas cenas, ta beigās atmeta ar roku. un tad viņš ņēma un atrada jaunas zemē, pie Hayravanka. gaume gan Kosmosam jocīga



vakariņas pludmalē. tā viņiem salīdzinoši labiekārtota, tur visādi soliņi un nojumītes un vietējie arī tur tusē visu laiku





lavašs un baltais, sāļais siers (Gruzijā bija garšīgāks, bet mums jau vispār Gruzijā viss labāk patika) un gruķīc



un naktsguļa







no rīta tātad aizbēgām no govīm. nogājām pludmalē. no peldēšanās atkal nekā, jo lai gan aukstais vējš bija pierimis, toties ūdens bija palicis nenormāli auksts. tā kā mums vispār bija jau apnicis ceļot, kādu laiku vnk bezjēdzīgi nogulšņājām sēžamšūpoļu ēniņā. kad sāka beigties dzeramais ūdens, nolēmām iet mēģināt nostopēt kādu mašīnu uz Dilidžanu. izgājām uz ceļa, tur gandrīz jau garām pabraukusi balta Volga. Kārlis paceļ roku, Volga apstājas un armēņu pāris tā ap 40 - 50 saka, lai kāpjam iekšā. tā mēs atradām savus armēņu vecākus - papu Martķiku un mammu Vardanuš (es ļoti ceru, ka pareizi atceros viņas vārdu).
aizmugurējā beņķa mašīnā nav, jo šie veduši baranu uz tirgu pārdot. mūs iekārto uz auto riteņa un kaukāda salmu maisa. sākumā esam ļoti aizdomīgi, jo iepriekšēja pieredze liek domāt, ka nupat, nupat būs kaukādas runas par naudu un to cik lēti un izdevīgi viņi mums var kautko izdarīt. mēs arī īsti nesaprotam, uz kurieni viņi brauc un cik tālu mūs vedīs. izrādās, ka viņi dodas uz nelielu pilsētiņu Lčapu, kas ir turpat kādu padsmit km attālumā. aicina mūs uz pusdienām un kafiju, piedāvā naktsmājas. mēs sakam, ka mums nav naudas un tad viņi sāk brīnīties un smieties, ka viņiem taču nevajagot no mums nekādu naudu. mēs joprojām neticīgi piekrītam iebraukt pie viņiem uz kafiju. tas izvēršas par vienu no visjaukākajiem piedzīvojumiem ceļojuma laikā. tiekam piebaroti kā zosis uz kaušanu, apčubināti un aprūpēti. un, kas pats jaukākais, mūsu namatēvi ne mirkli nekļūst nepatīkami uzbāzīgi vai uzstājīgi vai kā citādāk nepieklājīgi.

ezers no rīta



braucam Volgā



par Martķiku stāsts tāds: viens no visjaukākajiem, atvērtākajiem, labsirdīgākajiem cilvēkiem, kādu jelkad esmu satikusi. padomjlaikos dienējis Odesā, Baku, Tbilisi. darījis kauko tur krutu ar zenītraķetem. kad sācies Kalnu Karabahas konflikts aizsaukts uz turieni. augstkalnu retinātajā gaisā dabūjis insultu. atkopies labi, tikai aizmirsis krievu valodu. saprast, saprot, bet parunāt nevar. nu vārdus kautkādus. bij žēl noskatīties viņa pārpārēm plūstošajā sirsnībā un vēlmē parunāties, ko ierobežoja valodas barjera. viņa sieva krieviski runāja ne visai labi, tāpēc pat tikām aizvesti ciemos pie viņu radiniecēm uz citu māju, lai tad nu viņas patulko.
te viņš rādīja mums savu dienestlaiku fotoalbūmu







kas attiecas uz pilsētiņu Lčapu - no ārpuses ļoti, ļoti nabadzīga. bet iekšpusē mājas tomēr iekārtotas diezgan glauni. ir visāda audio/video tehnika, Martķika radiniecēm bija normāls kompis ar lēnu internetu. toties tualetes gan visur ārpus mājas, kaukur dārza stūrī. sausās, protams. blakus radinieču mājai arī tāda kā neliela kapelliņa, mūžsenu khačkaru ieskauta. tur visi nolikām svecītes. viss tur esot bijis galīgi sagrauts, bet Martķiks savedis kautcik kārtībā. kad atbraucām no ciemiem, devāmies pastaigāties. uzkāpām kalnā, apstījāmies pilsēteli no augšpuses un pēc tam aizstaigājām arī līdz ezeram























forša sēta





Martķika Volga



Martķikam un Vardanuš ir 3 bērni. pieaugušais dēls dzīvo tālu prom Vladivostokā, pieaugusī meita Orenburgā, mājās tik viena maza meitiņa Mariama palikusi. tāpēc ar Varanuš mīļi ķērās man apkārt un teica, ka es būšot viņai meitas vietā, vismaz uz to vakaru. ai, visu to ciemošanos pie viņiem īsti nemaz nevar ne aprakstīt, ne izstāstīt. bet bija tas šausmīgi jauki un silti un sirsnīgi.
pa dienu Martķiks teica, ka viņam jau 20 franču bērni esot, kas saucot viņu par tēti. mēs no sākuma īsti nesapratām, par ko viņš īsti runā. vakarā, kad pēkšņi mājās iebrāzās 20 francūži vecumā no 20 - 30 gadiem, uzzinājām. karoč tai ciematiņā pie skolas celšanas/atjaunošanas strādā franču brīvprātīgie, kuriem senčos ir kautkādi armēņi. dažas franču meitenes par prata armēņu valodu. un tad uz brīdi tur bija nenormāls Bābeles tornis, kur vienā lielā putrā maisījās latviešu, angļu, krievu, franču un armēņu valodas.

te Martķiks dzina mūs dārzā, lai ēdam ķiršus un avenes. es kaukā aizmirsu nofotogrāfēt, bet tur baigi neparasti bija pāris ķiršu zariņos un arī ābeļzarā pāris ziedi uzziedējuši, kam tur tai gadalaikā un apstākļos nekādi nevajadzēja būt



Kārlis ar armēņu tēti



mēs ar saviem armēņu vecākiem



filozofs un kultūras teorētiķe atvaļinājumā



nākamajā dienā, 8:10 no rīta viņi iesēdināja mūs autobusā uz Sevanu, samaksāja par biļeti un izstāstīja kā varam nokļūt Dilidžanā. apsolījāmies pa ceļam apskatīties arī Sevanavanku, to pašu, kas jau pieminēts šī ieraksta sākumā.
te viņi mūs izvada. viņiem aiz muguras vietējais supermārkets



autōbuss. drīz vien palika krietni pilnāks



nobraukuši Sevanā vairs nelikāmies klausīties nekādos taksistu piedāvājumos, sameklējām maršrutku un aizbraucām atkal līdz Sevanavankam. agrāk klosterkomplekss atradies uz salas, bet kopš Staļins nosūca ezeram ūdeni, tā ir pussala. celts 9. gs., tagad diezgan pabrucis. viena no baznīcām ir sagruvusi līdz ar zemi











pēc tam kāpām lejā, gājām kādu 1 km ārā uz šosē un sākām stopēt uz Dilidžanu
šis tur pa ceļam



brīdī, kad es uzņēmu šo momentuzņēmumu, Kārlis nostopēja mašīnu. bet par to nākamajā sērijā



p.s. vispār šitas bija iecerēts foršāks ieraksts, bet pirmkārt, man kaukur vidū apnika rakstīt un otrkārt, grūti tos mūsu brīnišķīgos armēņu vecākus aprakstīt. ja kāds kādreiz izdomā doties tajā virzienā, nešaubos, ka viņi ar lielāko prieku uzņemtu arī jūs. un, ja kāds patiešām arī dodas tai virzienā, labprāt nosūtītu viņiem kādu paciņu. ja ne viņu, tad Armēnija mums galīgi nepatiktu, it īpaši jau cilvēki.