*

es par to otro punktu tātad (piedod, man tā zinātniskā skepse kā melns suns uz pleciem, viss jāpārbauda).

tātad pirmkārt, es mēģināju sameklēt autora - Stephen Lau zinātniskos rakstus zinātniskajā datubāzē PubMD http://www.ncbi.nlm.nih.gov/pubmed/ , kur tiek meklētas pilnīgi visas publikācijas zinātniskai gudrībai. diemžēl neko neatradu.

tas manī izraisīja jautājumu, kas tad viņš īsti ir, un atradu viņa mājaslapu: http://www.stephencmlau.com/ Protams, smalki jau ir, ka ir izglītojies Kembridžā, bet kvalifikācija valodniecībā tomēr īsti par zinātnieku nepadara. Tas nu tā.

Bet beigu beigās arī uzmeklēju pašu rakstu, kas publicēts 1980. gadā žurnālā Science (Hazum E, Sabatka JJ, Chang KJ, Brent DA, Findlay JW, Cuatrecasas P. Morphine in cow and human milk: could dietary morphine constitute a ligand for specific morphine (mu) receptors? Science. 1981 Aug 28;213(4511):1010-2.) un noskaidroju, ka morfīna daudzums pienā ir 400 - 500 nanogramu litrā. Viens nanorgams ir 0.000000001 g. Morfīna terapeitiskā deva, ko ievada intravenozi ir 5 - 20 mg ik pēc 4 stundām. Viens miligrams tātad ir 0.001 g. Bez tam, ja morfīns tiek lietots perorāli (tablešu veidā), kā tiktu lietots arī piens un tā produkti, tad efekts būtu apmēram 10x mazāks, nekā ievadot intravenozi.

Tādēļ atļaušos secināt, ka tas, ka siers mūs padara atkarīgus dēļ tajā esošā morfija, ir vairāk vai mazāk bulšits.