*

nu to, ko Tu sauc par profesionalitāti es uzskatu par liekulību un turos no tās pa gabalu.
un jautājums nav par jaunumu un vecumu un to cik enerģiski tas tiek darīts. ir arī veci krabji kuriem nav problēmas ar bezgalīgu atspēlēšanu, kuri paliek uzticīgi saviem sākotnējiem ideāliem, lai uzskati un izpratne, protams, laika gaitā mainās. nu piemēram, pirms pāris gadiem biju uz King Crimson konci Kongresu namā - veci krabji, bet neradās pat mazākās aizdomas par pārdošanos un dvēseles trūkumu. vai kautvai Džonijs Kešs (lai miers viņa pīšļiem) uz beigām tik labāk palika, kā nostāvējies visīts.
par profesionālu izklaidi var saukt visus tos fakinsūda komercproduktus, kā Spice Girls utt., kas tieši ar tādu mērķi arī radīti - tīrai izklaidei, bez jebkādām pretenzijām uz mākslu un dvēseles paušanu.
ja kāds mūziķis vai to grupa ir sākuši, lai paustu savas dvēseles kliedzienus, un to tā arī postulējuši, tad kurā brīdī pēkšņi kļūst normāli un pieņemami, kas no tā kliedziena tur palikušas tikai kakas un caureja un beigās jau vairs ne pat tā. tas nav pieņemami.
un kādā sakarā Tu saki kko tik absurdu un bezjēdzīgu - tik pat labi arī varam teikt, ka dziesmām bez vokāla arī nav sirds? to kam ir vai nav sirds var lieliski sajust, protams, ar piebildi, ka sajutējam pašam ir sirds un viņš to ikdienā izmanto. tam nav nekāda sakara ar to vai ir vokāls vai nav. tas, ko Tu saki ir līdzvērtīgi kā pateikt tik pat labi arī varam teikt, ka dziesmām, kurās netiek izmantota basģitāra (cimbalas, arfa, tuba, kordziedāšana, vatever) nav sirds</i>.
un par profesionalitāti un emocijām uz skatuves es šo to esmu iemācījusies strādājot ar aktieriem labākajā, t.i., kvalitatīvākajā Latvijas teātrī. profesionāls aktieris ieliks patiesas emocijas izrādē pat ja būs noguris, ja izrāde viņam jau sen būs noriebusies, ja viņam mājās gulēs slims bērns utt. visi tie ķēmi no tām veco ākstu grupām tādi paši aktieri vien ir, tikai pilnīgi noteikti - ne profesionāli. ja viņi tādi būtu, es varbūt arī neko neteiktu.