*

manliekas, ka pasaule ir aizmirsusi kāds spēks un skaistums slēpjas vienkāršībā. kad tu saki tieši to, ko vēlies pateikt (pie nosacījuma, ka tev vispār ir ko teikt un, ka tas netiek teikts tikai teikšanas pēc) ar tiešiem, lakoniskiem un skaidriem vārdiem/izpausmēm. visi šie vājprātīgie nosaukumi cenšas pārkliegt cits citu - redzkur MĒS, MĒS spējam izdomāt ko gudrāku, MŪSU mūzika ir labāka, dvēseliskāka, dziļāka, pārpasaulīgāka un kosmiski skaistāka, lai gan patiesībā tajā visā nav nekā no minētā. kāda tad ir tā mūzika, kas slēpjas zem šiem nosaukumiem? tikpat nejēdzīga, kā tie nosaukumi - tūkstoškārt jau izmantotas fiškas, atmosfēriskums, plūšana, virpināšana, tie paši efekti utt. utjpr.
es esmu pārliecināta, ka postroks (un viss tas ko cildinoši sauc par experimental, instrumental, soundscape, ambient, post-metal) ir izplūdis, apracis un nosmacējis pats sevi. un ij gailis pakaļ nedziedās.

______________________
kas attiecas uz nosaukumiem, Dueta Kjū manliekas tīri tāds normāls, khe.