*

manu dzīvi regulāri apgrūtina tas, ka es redzu cilvēkos viņu skaistās, netraumētās pamatformas. redzu arī traumas un konstruktus un huiņas un man vienmēr gribas ticēt, ka viņiem pašiem gribas ar to kaut ko iesākt un darīt kaut ko, lai uzlabotu savas dzīves/attiecību kvalitāti. bet patiesībā jau lielākā daļa nemaz negrib neko darīt vai vienkārši nepamana, ka būtu kaut kas darāms un ir bezgalīgi daudz iespēju uzlabot savu pašsajūtu un dzīves kvalitāti un tad, es ļauju tam sevi apbēdināt.
es laikam vienmēr esmu bijusi maksimāliste-ideāliste un tas arī paliekot vecākai nekā nemazinās, vienīgi es to aizvien vairāk internalizēju un klusēju un mierīgāk uztveru cilvēku izvēles - jo tā nav mana darīšana. varbūt arī rezignētāk.
no vienas puses tas mēdz būt traucējoši, no otras, tas šķiet godīgi un, kas gan var būt svarīgāks par godīgumu. un man arī tiešām, tiešām liekas, ka pasaule var būt labāka.
vēl - ir tas teiciens "do you want to be right or happy?", labs tāds, bet nesen kkur lasīju foršāku versiju - "do you want to be right or feel connected?". Man ļoti patīk būt connected - tas ir skaisti un mierinoši un rada drošības sajūtu. tikai kaut kur ir jānoķer arī, kur tas, iespējams, sāk robežoties ar toksiskumu un cena par šo sajūtu kļūst pārāk augsta/uz kā rēķina tas notiek.