*

pēdejā pusgadā esmu daudz laika pavadījusi ar Grīnbergiem. bet pēdējais laiks diezgan asi pārmeta mani uz otru pusi. Alda bērēs drusku patērzēju ar mammas brālēniem. rezultātā vakar nokļuvu diezgan iespaidīgā ekspedīcijā pa Trapeni un Ilzeni ar diviem mammas brālēniem. es kaut kad ziemā biju drusku pakustinājusi mammas pusi un domājusi, ka vasarā vajadzētu izmest līkumu un paskatīties visas tās mājas/mājuvietas, kas saistītas ar dzimtu, bet bez mammas Raganas brālēna, tas būtu bijis visai rēni un bezjēdzīgi. viņam ir milzu džips un milzu aura, viņš nekautrējas iebraukt svešā mājā gandrīz pa durvīm iekšā, visu paprasīt un noskaidrot un izrunāties. nekautrējas arī braukt cauri buļļu aplokam paskatīties "Nigastus" - māju, no kuras cēlušies Liepiņi - t.i. sākuši tur dzīvot uzvārdu došanas laikā. un bez mammas Trapenes brālēna, mēs nekad nebūtu nokļuvuši kādreizējā "Izabeles/Leišu" vietā, jo viņš vienīgais vēl zina, kur tas bija.

dažas piezīmes:
* mājas, no kurām cēlušies Liepiņi ir Nigasti. t.i. uzvārdu došanas laikā barons 3 brāļiem iedevis 3 dažādus uzvārdus - Liepiņš, Kļaviņš un Zvīgzna un izrentējis tiem katram savu saimniecību - Liepiņiem Nigastus. man mājās ir ļoti skaists 1939. gadā taisīts ainavu arhitekta Nigastu plāns. vakar no mammas brālēna dabūju arī rulli ar dokumentu, kurā Nigastu pirmā saimnieka mazdēls mājas dāvina savam dēlam. ruļļi atrasti Škaparu bēniņos - Škaparos ieprecējās mana vecātēva brālis.
šobrīd Nigasti ir grausts, kurā ganās gaļas liellopi. kaut kāds lielsaimnieks sapircis visapkārt zemes un visur pilns ar govīm.
* daļēji atrisinājām "Izabeles" jautājumu. visu laiku ģimenē runāts, ka Liepiņu māte Emma Vītola ir no "Izabeles" un tās ir mājas, kuras bija jāmanto manam vecampapam. bet baznīcas grāmatā rakstīts, ka Emma dzimusi "Lejas leišos" un arī dokumentos un kartēs nekur neparādās vārds "Izabele". vakar mammas Trapenes brālēns aizveda mūs uz mītiskās Izabeles atrašanās vietu. tur tagad pilnīgi nekā nav. tīrums, grāvis, mežmalas. mājas nopostītas un padomju laikā meliorators visu, kas palicis, sastūmis čupā un iestūmis mežā. apakšā palikuši velvētie pagrabi, aka. pēc tam mājās paņēmu koordinātas no tās vietas bildēm un kartē Izabele ir tie paši Leiši. joprojām neatbildēts paliek jautājums, kāpēc visi vecie Liepiņi to vietu sauca par Izabeli. visdrīzāk - nekad neuzzināsim. Endzelīna Latvijas vietvārdos viena "Izabele" parādās Vecgulbenes pagastā, bet vecajā kartē tur neatrodu. grāmatā nākamais ir Ilzenes pagasts - varbūt kļūda un ne tur ierakstīta?
Es zināju, ka vecaistēvs ceļot manu tagadējo dzīvesvietu Smiltenē izmantoja materiālus, no izpostītajām mājām, bet man bija licies, ka runa ir par Vecmežslokām. nē, izrādās par Izabeli. man te ir durvis - gan mājā iekšā, gan saimniecības ēku ārdurvis no Izabeles. gan arī visādi kokmateriāli.
* Nigastu mantotāja otrais dēls Eduards apņēma par sievu Emmu no Leišiem/Izabeles un no Dzelzkalējiem, ar barona atļauju, nopirka Vecmežslokas (Emma vienmēr esot teikusi Mežšļokas un Endzelīna vietvārdu krājumā parādās vārds "šluokas"). sākumā tur bija tikai viena nieka dūmistaba. tad nezinkādā veidā Eduards iegādājās Rīgā nojaucamu cara laika ēku un veda materiālus uz savām Vecmežslokām. tā kā zeme tur mālaina un graudkopībai ne visai piemērotai, viņš kļuva par mega piensaimnieku, audzēja vaislas buļļus. uzbūvēja milzu māju, atsevišķas kūtis cūkām, govīm un zirgiem, 7 šķūņus, miljons saimniecības ēku un modernu krejotavu. Vecmežslokās bija trieces sūknis - ūdens bija iekšā mājā, kūtīs un staļļos dzirdnes + bija uzbūvēta pašiem sava, moderna krejotava, kā arī ievilkts telefons (numurs - 21). pēdējais Vecmežsloku saimnieks - mana vecāpapa brālis Ēriks ienākot padomju varai iegāja mežā. par viņa un viņa brālēnu piedzīvojumiem lasāms grāmatā "Ziemeļvidzemes mežabrāļi". padomju laikā Vecmežslokās uztaisīja kolhoza fermu un dzīvojamā mājā bija 8 dzīvokļi. 80. gadu beigās it kā bijis paredzēts pacelt jumtu, lai otrajā stāvā ir taisni, nevis slīpi griesti, tas iesākts, nav pabeigts un māja sākusi brukt. mammas Raganas brālēns no otrā stāva istbas podiņu krāsns paspēja izlauzt dekoratīvus eņģelīšus (pati krāsns bija no Rīgas atvestā), kurus iemūrēja virs durvīm savā Raganas mājā un sauc to par Liepiņu ģērboni. šobrīd Vecmežsloku māju vietā, uz daļas no vecajiem pamatiem ir uzcelta visai neglīta 90. gadu stila māja, kur saimnieko kaimiņos dzīvojušas dzimtas pēctecis. vakar iebraucām, satikām, iepazināmies. viņam gan neiet pārāk labi, cīnās ar radiem alkoholiķiem, kuri apzog (savu brāli!) un taisa visādus citus sūdus + ar pagastu un pašvaldību, par nespēju legalizēt uz zemes esošās ēkas utt. no Vecmežsloku laikiem saglabājusies tikai krejotava, kurā šobrīd ir traktorremontēšanas garāža.
* visas tās mājas parādās jau 1839. gada kartē.
* kā zināms Ojārs Vācietis ir no Trapenes. viņš jaunībā uztaisījis manai radiniecei dvīņus un pametis negodā, visam pagastam par apsmieklu.

kas vēl mani vakardien iepriecināja - klausīties kā vietējie cilvēki runā. Trapenē un Ilzenē ir malēniskās izloksnes, ko iekmējusi arī leivu (Vidzemes igauņi) valoda (vispār netālu no Mežslokām ir leivu senkapi). vārdi tiek lauzti, skaldīti un īsināti (ciris /cirvis/, purs /purvs/, duris /durvis/), citādi izrunāti skaitļavārdi (sešdest /sešdesmit/). un, piemēram, tagadējais Vecmežsloku saimnieks, dzimis tajā pašā gadā, kad es, sakot "nesen" lieto formu "ne pa senam".
izloksnes un skaitļavārdu izrunas vispār var ikdienā dzirdēt arī Smiltenē, principā tā sāk runāt jau kādus 20km no Smiltenes uz austrumiem un, jo tālāk - jo izteiktāk. mana vecāmamma runāja literārās valodas intonācijās, tomēr mēdza teikt - ciris, duris, utt. vecaispapa runā lauztās intonācijas līda laukā vairāk.

vēl man vakar vismaz trīs cilvēki, tai skaitā pilnīgi sveši, piedāvāja kabaci