*

pagājšnedēļas sākumā, tātad bija kritusi mammas brāļa sieva. par to jau rakstīju.
trešdien nomira manas krustmātes māte - krustmāte manai mātei un mātes brālim. pašai krustmātei Jāņos palika 60 un bija plānota lielā balle.
naktī pirms Savvaļas uz slimnīcu aizveda mammas brāli. to pašu, kurš pats izdomāja, ka ir slims ar vēzi un kategoriski atteicās iet pie ārsta vai taisīt analīzes. bija sācis smakt un tomēr pats izsaucis ātros. aknas un nieres pie sistēmas, vēderā trubiņa, kas atsūc kaut kādu šķidrumu un tūsku, kas visur iekšā. tāpēc arī bija smacis, jo arī plaušās tūska.
viņa insultainā sieva palika mājās viena. pie viņas atskrēja mana māte. telefoniski izdirsās ar brālēnu, kurš vispār nemēģina iesaistīties un kaut ko palīdzēt vai kko organizēt. mana māte īsti nav spējīga izcilāt un pārģērbt un sakopt ne visai tievu un diezgan ļenganu ķermeni. naktī izsauca ātros arī viņai - izrādās nedēļas sākumā krītot lauzusi gūžu. šodien operēs.
sestdien bija jābrauc uz bērēm. neaizbraucām. man nebija spēka. bija arī drusku bail, ka pastāv iespēja, ka jāskrien uz Valmieras slimnīcu atvadīties no mammas brāļa.
mamma ir mess. viss ir mess. man riebjas strādāt. nebūtu tūlīt etnofestivāls, ņemtu bezalgas atvaļinājumu. jebal.

dusmas arī par to mazvērtības kompleksos sakņoto, iedomāto lepnību un patstāvību. man ārstu nevajag, palīdzību nevajag, neko nevajag. ja kāds nokrīt un nevar viņu piecelt, nesauksim uzreiz ārstu, nezvanīsim jauniem un spēcīgiem radiniekiem, kas dzīvo tepat blakus, bet gaidīsim kad no rīta atbrauks vēl viens vecs un vārgs onkulītis un tad stibīsim kritušo gultā. uzstādīsim paši sev diagnozes un vienkārši cietīsim - sāpes, bezspēku, vēdera nedarbošanos, nevarēšanu normāli paēst utt.
mana māte ir vecākā māsa, viņiem ir divu gadu starpība. bērnībā viņa vienmēr bija atbildīga par brāli un vainīga pie visām viņa blēņām un nebūšanām. tas turpinās joprojām.
kaut kāds ārprātīgi toksisks mudžeklis.

starp citu, es šorīt pamodos no tā, ka sapnī saucu "palīgā, palīgā". precīzāk - es pamodos no tā, ka saku to balsī.