jūnijs
Posted on 2024.06.20 at 08:29man:: dirsā. jābrauc uz darbu
es nevaru. man viss vienkārši ārprātīgi besī un kaitina. ar Līgu albuma iznākšanu viss iet drausmīgi čakarīgi + vakar bija pēdējais mēģis pirms koncerta un manliekas, mēs nekad neesam dziedājušas tik slikti. iekiko stress, bet vajadzētu vēl vismaz 5 garos mēģus, lai viss būtu jau tik iedrillēts, ka var autopilotā visu izdarīt. laika tam nav un nebija. jauno albumu nevarēsiet likt arī savās spotify Jāņu pleilistēs, jo tikai vakar parādījās gala mikss. spotifayā salikām, bet līdz publicēšanai var paiet 5 darbdienas. un tad jau tas vairs vispār nebūs aktuāli. bet klausieties bandcampā. tur arī vakar salikām. man tikai kaut kad jāpaspēj samainīt vizuāļi, kuri ienāca šonakt 2 naktī.
darbs gāžās virsū neapturamā straumē, es jūtos vainīga, ka pametu kolēģi vienu un darbdienā veltu 4h lai pārvietotos uz Rīgu un atpakaļ un apmeklēju Līgu mēģi. šodiena būs ārprātīga. droši vien tāpēc es prokrastrinēju rakstot te. jo neizsakāmi negribas. man vienkārši tas viss tik ļoti neinteresē un izsūc.
pirms pāris dienām zvanīja māte- viņa ir pensionāru ekskursijā Vācijā. brāļa sieva (tā paša, kurš ir izdomājis, ka viņam ir vēzis un kurš kategoriski atsakās iet pie ārsta vai veikt jebkādus izmeklējumus un vnk lēnām dilst gulšņājot mājās) esot nokritusi (viņai bija insults pirms 7 gadiem, viņa ir tāda, kas tipa var piecelties un apiet apli pa istabu). viņš nevarējis viņu piecelt, mums nav zvanījis. māte teica - varbūt K var rīt iebraukt pie viņiem nočekot situāciju, JO TU JAU NESPĒJ. pēc garākas klusuma pauzes viņa laikam saprata, ka laikam kaut ko ne tā pateikusi un nervozi piebilda - jo tev gan jau jābrauc uz valmiermuižu. katrā ziņā tas nebija tas, ko gribējās dzirdēt no mātes šajā dzīves posmā. es pat īsti nesaprotu kāpēc viņa to teica, bet acīmredzot tas ir tas, kā viņa par mani jūtas un domā.
ļoti gaidīju Jāņu brīvdienas. īpaši sestdienu, kad pēc konča un pirms Jāņu svinēšanas varētu pabūt savā nodabā un drusku atiet no stresiem un imersēties dārzā un mežā. bet še tev- krustmātei nomira māte un sestdien ir bēres.
runājot par darbu un tā pienākumiem, es cenšos sevi pastiprināti vērot. 6dien organizējām tirdziņu, bija visādi stresaini pienākumi (vietu ierādītājs tirgotājiem ir diezgan crazy, jo viņi ierodas barā un metas virsū kā haizivis), tirgošanās nodevas iekasēšana no ~115 tirgotājiem, visa diena uz kājām un komunicējot ar pilnīgi svešiem cilvēkiem, no kuriem lielākā daļa bija jauki un atsaucīgi, bet bija arī daži pilnīgi pimpji. toties ārā, nevis telpās. likās, ka darbdienas beigās pēc tā visa būšu pilnīgi dead, bet aizbraucu mājās, paēdu un mierīgi aizgāju rosīties dārzā. izrādījās pēc šādas dienas man ir tam kapacitāte. kamēr pēc visas dienas, kas mierīgi nosēdēta pie kompja rakstot epastiņus un taisot tabuliņas es jūtos kā pilnīgs zombijs un man nav spēka vispār neko vairs darīt.
vienu rītu pamodos ar domu, ka moš way out ir stāties doktorantūrā un rakstīt diseni par Grīnbergiem. bet tas arī būs sēdēšana pie datora un drausmīgs spiediens. vienīgi - tas attieksies tikai uz mani. šobrīd es jūtos slikti kolēģes priekšā, kas izvēlējās mani šim darbam no lielas kandidātu čupas un, kura reāli dara vājprātīgu apjomu ar darbu, kamēr es freezoju un panikoju un ciešu.
vēl ar sāpošu sirdi atteicu vēl vienu ēst taisīšanas piedāvājumu. bija gan biedējošs, jo apm nedēļu un 50 cilvēkiem. Rīgā. bet tieši tajā nedēļā ir vairāki pasākumi Vmuižā un diezgan nereāli savienot. Savvaļas nometnes ēst gatavošanu, kam biju jau sen piekritusi, nācās atteikt, jo iekrita tieši etnofesta nedēļā.
ļoti ilgojos pēc dārza, meža, zirga un miera. un tīras un kārtīgas mājas. mani nomierina tīra un kārtīga māja, bet es tiešām neatceros, kad pēdējo reizi mazgāju grīdas.
darbs gāžās virsū neapturamā straumē, es jūtos vainīga, ka pametu kolēģi vienu un darbdienā veltu 4h lai pārvietotos uz Rīgu un atpakaļ un apmeklēju Līgu mēģi. šodiena būs ārprātīga. droši vien tāpēc es prokrastrinēju rakstot te. jo neizsakāmi negribas. man vienkārši tas viss tik ļoti neinteresē un izsūc.
pirms pāris dienām zvanīja māte- viņa ir pensionāru ekskursijā Vācijā. brāļa sieva (tā paša, kurš ir izdomājis, ka viņam ir vēzis un kurš kategoriski atsakās iet pie ārsta vai veikt jebkādus izmeklējumus un vnk lēnām dilst gulšņājot mājās) esot nokritusi (viņai bija insults pirms 7 gadiem, viņa ir tāda, kas tipa var piecelties un apiet apli pa istabu). viņš nevarējis viņu piecelt, mums nav zvanījis. māte teica - varbūt K var rīt iebraukt pie viņiem nočekot situāciju, JO TU JAU NESPĒJ. pēc garākas klusuma pauzes viņa laikam saprata, ka laikam kaut ko ne tā pateikusi un nervozi piebilda - jo tev gan jau jābrauc uz valmiermuižu. katrā ziņā tas nebija tas, ko gribējās dzirdēt no mātes šajā dzīves posmā. es pat īsti nesaprotu kāpēc viņa to teica, bet acīmredzot tas ir tas, kā viņa par mani jūtas un domā.
ļoti gaidīju Jāņu brīvdienas. īpaši sestdienu, kad pēc konča un pirms Jāņu svinēšanas varētu pabūt savā nodabā un drusku atiet no stresiem un imersēties dārzā un mežā. bet še tev- krustmātei nomira māte un sestdien ir bēres.
runājot par darbu un tā pienākumiem, es cenšos sevi pastiprināti vērot. 6dien organizējām tirdziņu, bija visādi stresaini pienākumi (vietu ierādītājs tirgotājiem ir diezgan crazy, jo viņi ierodas barā un metas virsū kā haizivis), tirgošanās nodevas iekasēšana no ~115 tirgotājiem, visa diena uz kājām un komunicējot ar pilnīgi svešiem cilvēkiem, no kuriem lielākā daļa bija jauki un atsaucīgi, bet bija arī daži pilnīgi pimpji. toties ārā, nevis telpās. likās, ka darbdienas beigās pēc tā visa būšu pilnīgi dead, bet aizbraucu mājās, paēdu un mierīgi aizgāju rosīties dārzā. izrādījās pēc šādas dienas man ir tam kapacitāte. kamēr pēc visas dienas, kas mierīgi nosēdēta pie kompja rakstot epastiņus un taisot tabuliņas es jūtos kā pilnīgs zombijs un man nav spēka vispār neko vairs darīt.
vienu rītu pamodos ar domu, ka moš way out ir stāties doktorantūrā un rakstīt diseni par Grīnbergiem. bet tas arī būs sēdēšana pie datora un drausmīgs spiediens. vienīgi - tas attieksies tikai uz mani. šobrīd es jūtos slikti kolēģes priekšā, kas izvēlējās mani šim darbam no lielas kandidātu čupas un, kura reāli dara vājprātīgu apjomu ar darbu, kamēr es freezoju un panikoju un ciešu.
vēl ar sāpošu sirdi atteicu vēl vienu ēst taisīšanas piedāvājumu. bija gan biedējošs, jo apm nedēļu un 50 cilvēkiem. Rīgā. bet tieši tajā nedēļā ir vairāki pasākumi Vmuižā un diezgan nereāli savienot. Savvaļas nometnes ēst gatavošanu, kam biju jau sen piekritusi, nācās atteikt, jo iekrita tieši etnofesta nedēļā.
ļoti ilgojos pēc dārza, meža, zirga un miera. un tīras un kārtīgas mājas. mani nomierina tīra un kārtīga māja, bet es tiešām neatceros, kad pēdējo reizi mazgāju grīdas.