*

12. II 1958. g.

Kāda dīvaina diena šodien - vakar vakarā vēl bija sals un pa radio paziņoja, ka šodien būšot sals -19, bet - līst lietus, ielas un ietves ledu klātas. Pat autobusi un trolejbusi nevarēja braukt. Kad gāju no rīta uz darbu, ielas bija pustukšas no satiksmes līdzekļiem, ļaudis druzmējās pie auto un troljebusa piestātnēm un izmisīgi vēroja ledojošo ielu... Kā gan nokļūt darbā?
Gāju cauri Komunaru parkam - kā ledus jūra, pie ka ļoti grubuļaina - tik tikko varēja paiet uz priekšu.
Liels nemiers iesēdies sirdī. Jautājums - Kāpēc, moka mani visu dienu. Vai ir vērts maz vairs dzīvot? Varbūt vēl jādzīvo. Kā redzu tad varu vēl daudz palīdzēt cilvēkiem.
Šodien pat - nabaga nelaimigā Turovskaja. Neviens no advokatiem negribēja viņai palīdzēt - negribēja ņemt tās lietu, aizstāvēt tās intereses Augstākā tiesā, jo tas mums advokatiem ir jādara bez maksas. Konsultācijā esam 50 advokati un pēkšņi izrādījās, ka visi /nesalasāms/ "aizņemti". Nožēlojami.
Es paņēmu šo lietu, jo mana sirdsapziņa neatļautu to nedarīt.
Aizgājām abas uz Augstāko tiesu, kur es iepazinos ar lietu - rīt iešu to aizstāvēt Augstākā tiesā.
Turovskas vīrs, 31 g. vecs, godīgs un apzinīgs padomju strādnieks 5. X 1956. g. galīgi sakropļots pie darba Slokas papīra f-kā - 100% zaudējis /nesalasāms/ darba spējas /nesalasāms/.
Tautas tiesa noraidījusi Turovska prasību par attiecīgo atlīdzību no Slokas papīra f-kas.
Ceru, ka mēs un taisnība uzvarēs, jo padomju zemē nevar būt, ka pie darba sakropļots tiktu atstats savam liktenim.
Man sāp sirds, redzot to sirsnigo pateicību ar kādu Turovska runā ar mani. Gribēja ka vai, lai es ņemot 100 rubļus. Kategoriski atteicos un jautāju: "Vai tad jūs domājat ka man nav nemaz sirdsapziņas?". Tad atkal piedāvāja - gribēja adīt cimdus, teica, - par piemiņu no viņas. Atteicos, tad viņa mani pavadīja līdz trolejbusam un kad es jau biju uz trolejbusa kāpnēm, viņa man iebāza šos cimdus kabatā mēteļa. Rīt aiznesīšu cimdus uz Augstāko tiesu - atdošu. Ļoti neērti viss tas.
Bezgala žēl viņas. Viņai ir ari dēliņš slims bērnu triekas rezultātā.
/Pierakstīts, kā noprotams, vēlāk uz lappuses maliņas ar citas krāsas tinti/
Šaj lietā uzvarēju Augstākā tiesā. Turovskis, kas ir 1.gr. invalids saņems no Slokas papīrf-kas ik mēnesi 120 rubļus.

/Alīna Grīnberga. Rokraksts. Alīnas Grīnbergas arhīvs/


šis ir pirmais ieraksts kladē - Alīnas dienasgrāmatā. tā iesākta 1958. gadā, bet rakstīta reti un neregulāri. šķiet, viņa pārsvarā pievērsusies rakstīšanai sarežģītos un grūtos dzīves brīžos. pēdējais ieraksts - 1977. gadā, bet pierakstīta ir mazāk nekā puse no klades. atšķirībā no Otto patosa pilnajām un diezgan nedzīvajām piezīmēm, Alīna raksta vienkārši un cilvēcīgi.
meklēju kaut ko par gadījumu ar Turovski periodikā, bet neko neatradu. varbūt nepareizi lasu viņa uzvārdu. Alīnas rokraksts nav no tiem vieglākajiem, īpaši personiskos pierakstos.

M-me Z Pušak
1, rue de L Ecole
Polytehnique
Paris

Exped: A. Vilde
9 Bd Gambetta
Nice

Nice 9.3.27.
Mīļā, Zelmuāt, kamdēļ no Tevis tik ilgi nekādu ziņu? Kas ir ar Tevi.
Savā istabiņā būšu tikai līdz 12.3 - tad - dievs zin kur.
Raksti uz ateliej /?/ - cik ilgi būsi Parizē. Es ari gribu braukt. Varbūt tūliņ tikko saņemšu Tavu vēstuli. Man Z. gribas, but pie Tevis, daudz stāstīt un varbūt raudāt...
Mīļi, mīļi skūpstu
Aļa

( pastkarte no Nicas uz Parīzi )

par Zelmu Pušak neko pagaidām neatradu. ir info par Zelmu Bērziņu (Bērziņa ir vīra uzvārds), kas studējusi tieslietas Parīzē, Sorbonā. bet nav ne jausmas vai tā ir šī vai kāda cita.