*

viena no dīvainākajām sajūtām, ko just ir sēdēt uz zirga, kurš nav nekā ierobežots un var brīvi kustēties, ar ciet acīm. vakar tā sēdēju saulē, kamēr zirgs lēnā garā rušināja no kūlas apakšas jaunos zāles dzinumus. tas ļoti mulsina vestibulāro aparātu un bez atskaites punkta telpā, ko nodrošina redze, smadzenēm ir ļoti grūti apstrādāt. zirgs zem tevis ir silts, viņš ritmiski elpo un neritmiski kustās, grozās un lēni iet meklējot zāli. tur kaut kā pazūd gan laiks, gan telpa un rodas kaut kas līdzīgs sēņu tripam. vakar tam visam pievienoju arī sejas vēršanu pret spožo sauli. tā spozme, protams, laužas cauri arī aizvērtiem plakstiem un izgaismo to dīvaino telpu, kas rodas zirga kustības un redzes atslēgšanas rezultātā. atkal atverot acis liekas, ka ir pagājuši gadi un pasaule ir pilnīgi jauna un cita un savāda.
jāšanu ar aizvērtām acīm mēdz izmantot arī kā reitterapijas vingrinājumu, bet tas ir drusku vienkāršāk, jo zirgu ved instruktors un notiek vienmērīga, ritmiska, paredzama kustība pa taisnu līniju. manā variantā ir tāds neeeenormāli palēnināts breakcore.

šodien būs sarežģīta diena. vajag drusku parunāties ar kolēģiem.

oh well, te jau arī bez laimas slimības pietiek, lai justos ekstrēmi sūdīgi https://pbs.twimg.com/media/GH-kzGPX0AAj3dt?format=png&name=large