*

Savus piedzīvojumus kaujinieka gaitās viņš* vēlākā dzīvē, kad carisms un baronība jau bija aizgājuši nebūtībā, atkārtoti izklāstīja ģimenes un draugu lokā ar atzīstamu meistarību. Tad klausītāju priekšā atainojās “meža brāļa” bruņotā sadursme starp diviem cara žandarmiem Taurupes “Brikumu” mežmalē, kurus viņš tur pieveicis. Ar “Brikumu” saimnieka palīdzību tie aprakti laukā, kas bijis sagatavots rudzu sēšanai. Rudzi tūliņ arī iesēti un nekāda cara valdības iestāžu izmeklēšana nav atklājusi notikuma patiesību, žandarmi “pazuduši bez vēsts”.
No - Daži vārdi par dzīvi un cīņu (Autobiogrāfiski fragmenti).
/Rokraksts. Otto Grīnberga arhīvs/

*Pēteris Grīnbergs

Esmu dzimusi 1901. g. 20. jūnijā Turkalnes pag. (tagad Ikšķiles) laukstrādnieku ģimenē. (..) 1907. gadā tēvs sāka strādāt Rīgas ostā. Drīz viņš saslima un bija spiests no darba aiziet un iestāties darbā iebraucamā vietā "Zelta Lauva" Lielā Maskavas ielā Nr. 143. Māte strādāja turpat pie šīs iebraucamās vietas īpašnieka kā apkopēja. (..)
Kad Rīgu 1917. g. rudenī ieņēma vācu armija, pie mana brāļa nāca un nesa boļševiku proklamācijas Jānis Tomsons un Auzenbahs. Brālis mani "nozvērināja" nevienam par šīm pakām nestāstīt. (..) Kādu dienu Auzenbahs atnesa paku, ko mans brālis aiznesa. Drīz vien mūsu dzīvoklī atnāca 2 vācu žandarmi un sāka pārmeklēt dzīvokli. Es atrados sētā. Tur arī paliku, lai sagaidītu brāli un pateiktu, ka dzīvoklī notiek kratīšanas. Brālis man arī pateica, ka virtuves galdā atvilktnē atrodas dažas proklamācijas, lai es mēģinot tās paņemt. Pats viņš aizsteidzās projām. Žandarmi bija iegrimuši grāmatu pāršķirstīšanā, nepievērsa man uzmanību. Tāpēc man izdevās izņemt no atvilktnes proklamācijas. Noglabāju tās uz krūtīm, uzkāpu zirgu staļļu jumtu stāvā un tur proklamācija ieraku smiltīs. Augstāk minētie notikumi mani saistīja ar revolucionāro kustību. 1919. gada janvārī iestājos Komjaunatnē. (..)
Šai laikposmā Komjaunatnes uzdevumā organizēju literaturas izplatīšanu, izbraucu arī uz rajoniem, kur nodevu komunistisko literaturu (..). Šajā laikā sastāvēju arī propagandistu pulciņā, kurš biedra "Spieķa" (Jāņa Ēķa) vadībā studēja politekonomiju. Šai pulciņā piedalījās arī "Čiepa" un "Saulgrieze" (Dobris un Leimane), kas izrādījās provokatores un tā 1920. g. 22. maija naktī tiku arestēta kopā ar savu brāli - Rīgā, Maskavas ielā Nr. 135. Mājās man neko neatrada, pret mani bija tikai provokatoru liecības. Arestēja ap 60 biedru. 3 nedēļas ieslodzīja politpārvaldē, bet pēc tam Centrālcietuma 4. korpusa pirmā vieninieku kamerā. (..)
1922. g. beigās, tā kā politpārvaldes spiegi man pastāvīgi sekoja, tad uz laiku tiku no pagrīdes darba atbrīvota. (..)
1924. g. smagi saslimu ar plaušu tuberkulozi un veselu gadu gulēju gandrīz uz gultas. Palīdzību man sniedza MOPR-s*. Kad sāku atveseļoties, tad uzsāku atkal darbu pagrīdē, bet politpārvaldes spiegi man sekoja, arī darbu dabūt bija neiespējami.
1926. g. martā aizbraucu uz Franciju. Dzīvoju Parīzē, Lasonā, Nicā, kur mani arī uzņēma Francijas komunistiskajā partijā par biedri. Strādāju Raimonda Dunkana (Izidoras Dunkanes brāļa) dekoratīvās mākslas darbnīcā Nicā. Pēc tam Parīzē. (..)
1933. g. septembrī LKP uzdevumā piedalījos, kā delegācijas vadītāja I Starptautiskā pretfašistu Kongresā Parīzē. (..) Tiku ievēlēta Kongresa Manifesta izstrādāšanas komisijā. (..)
No 1936. g. - 1939. g. strādāju Spānijas Republikas vēstniecībā Rīgā, piedalījos palīdzības organizēšanā spāņu republikāņiem viņu cīņā ar fašismu. uzturēju sakarus starp Spānijas Republikas vēstnieku Rīgā Ceferino Palencia un LKP Centrālo Komiteju.
Alīna Vilde Grīnberga. Autobiogrāfija
/kompilēts no 4 līdzīgiem dokumentiem mašīnrakstā, kuros atšķiras cik daudz kurš notikums izklāstīts. faktoloģisku atšķirību nav. Alīnas Grīnbergas arhīvs. 1971./

*Starptautiskā organizācija palīdzības sniegšanai revolucionāriem (1922.-1947. g.; krievu “Meždunarodnaja orgaņizacija pomošči borcam revoļucii”), saukta arī “Starptautiskā sarkanā palīdzība”.