februāris
Posted on 2024.02.12 at 10:56
vecie Grīnbergi manā dzīvē uznirst ar retu, bet tomēr regularitāti. ik pa pāris gadiem. otrajā kursā LKA rakstīju kursa darbu "Kultūras dzīves atspoguļojums Grīnbergu ģimenes arhīvā". pats darbs, gan bija pilnīgs sūds. Pirmajā kursā maģistrantūrā rakstīju referātu (un sanāca pat visnotaļ jēdzīgs) pie Ievas Kalniņas - "GRUNDONIS - GRĪNBERGS. Annas Sakses romāna “Dzirksteles naktī” tēla Grundoņa salīdzinājums ar tā iespējamo prototipu – Otto Grīnbergu." Kaut kā visu laiku liekas, ka viņiem vēl ir ko teikt. Un man ir pārāk daudz jautājumu, kuri šķiet neatbildami. viens no tiem - kas īsti viņi bija?
mums ir info par viņu vētraino un aizraujošo dzīvi komunistiskajā pagrīdē starpkaru periodā, mums ir info par viņu salīdzinoši rāmo un stabilo dzīvi padomju laikā, kas sevī ietvēra arī grūti iedomājamus ārvalstu ceļojumus (Otto ir bijis arī ASV, tai skaitā delegācijā Baltajā namā, bet par šo braucienu neesmu pagaidām nekādas piezīmes atradusi). Un tad ir periodikā atrodamie kultūras darbinieka un publicista Jāņa Mauliņa raksti, kuros Otto pieminēts šādi:
*) Iespējams, ka mūs aizstāvēja arī godīgi mācību spēki: Oto Grīnbergs, Līvija Jaunzeme un citi. Toreiz otru aizstāvēt bija tik bīstami, ka labāk bija nevienam neteikt, ka esi kādu aizstāvējis, tāpēc bieži pats izglābtais līdz mūža galam neuzzināja, kas bijis viņa labdaris un vai vispār tāds bijis. Neaizmirstams ir Oto Grīnberga garīgais atbalsts, ko viņš vienādā veidā vairākiem no mums savā dekāna kabinetā izteica šķiroties: “Turieties, nenokariet galvu! Ja būsiet vērtīgi cilvēki, mēs jūs aizstāvēsim, dabūsim atpakaļ pat no Sibīrijas.” To viņš teica katram zem četrām acīm, pārliecinājies, ka neviens cits nedzird. Runāja droši un pārliecinoši, un man radās nojauta, ka viņš ir mūsējais, cīņu biedrs. Vēlāk noskaidroju, ka nojauta bijusi pareiza. Lielais vairums studentu (un ari pasniedzēji) tomēr palika pārliecībā, ka O. Grīnbergs ir zvērināts komunists, un aizmugurē viņu lādēja. To pieminu tāpēc, ka ari mūsdienās netrūkst ekstrēmistisku vientiešu, kas par pretiniekiem nosauc savus sargus un aizstāvjus. (1990)
*) Nupat dzirdēju atsauksmes no klausītājiem par manu radiorunu piektdien, 27. maijā. Mauliņš tā lieloties ar VDK darbības pazīšanu, ka rodoties pamatotas aizdomas par viņa paša sadarbību ar čeku. Redz, cik vienkārši! Pirmā mirklī uzvirmoja niknums, jo tā var spriest tikai cilvēki, kas absolūti tīri... stāvējuši malā un nekad nav pat domājuši cīnīties pret padomju varu. Katrs, kas vismaz plānoja kaut ko darīt un nebija prāta paviegls, vispirms sāka iepazīt savu pretinieku. Turklāt piebildīšu Otto Grinberga vārdiem: "Mācītam juristam taču jāzina, kā darbojas mūsu slavenie drošības orgāni." To viņš teica brīdinādams un reize mācīdams. Otto Grīnbergs, šis fantastiskais pagrīdes meistars! Kad mani sita par demogrāfiju un par romānu "Kājāmgājējs", satikos ar viņu Vērmaņparkā. Viņš teica: "Jūs esat izdarījis lielu darbu, daudz lielāku, nekā pats apzināties." Viņš prata atbalstīt īstajā brīdī Un paskubināt vajadzīgā virzienā. Man toreiz likās, ka viņš zina, ko es daru slepeni, un slavē arī par to, jo atklāti es jau faktiski neko lielu nebiju paveicis: viens romāns, demogrāfiskie raksti, stāsti. Varbūt viņš lasīja manas domas pa nezināmiem kanāliem, uztvēra to, ko bez manis nedaudz zināja tikai viens? Dīvaini, ka no viņa iespējamās zināšanas es nebaidījos, bet, gluži otrādi, izjutu drošību, atbalstu Zinātne vēl nav noskaidrojusi, kas tie par dīvainiem starojumiem starp cilvēkiem. (1994)
*) bija daudz citu "buržuāzisko nacionālistu", kas nēsāja vēl dzelžaināku komūnistu masku nekā minētie. Dažus pazinu tuvāk. Juridiskās fakultātes partijas sekretārs Otto Grīnbergs, LVU rektors Jānis Jurgens, docente Līvija Jaunzeme (Paula Dzērves dzīves biedre). Viņi visi miruši, bet par viņiem sabiedrībā joprojām nav patiesa priekšstata. (1998)
*) Trešā lekcija bija Valsts un tiesību teorijā, ko lasīja Otto Grīnbergs, iznesīgs vīrs zeltītās acenēs, dzelžainu jurista stāju. Kad šis docents ienāca auditorijā, šķita, ka viņam līdzi ieplūst kaut kas ciets un negrozāms un reizē romantiski skaists. Plata piere, iesirmi blondi mati, romisks profils un pelēkas vērīgas acis veidoja klasisku galvu. Un žesti. Tie apbūra ar pirmo kustību. No viņa dvesa saspringts miers un pārliecība. Viņš pavirši apsveicinājās ar auditoriju. Tāda nevērība šim docentam piestāvēja, likās dabiska. — Pirmais kurss? lesācēji studenti? — viņš asi jautāja, ar roku pamādams tādu galantu žestu, kādu Vilnis savā mūžā vēl nebija redzējis. Tas pauda gan pārliecību, gan izaicinājumu. Seja palika nopietna un neizdibināma, tikai tēraudpelēko acu skatiens pārslīdēja auditorijai kā izkausēta metāla šalts. — Man jālasa lekcijas par specifisku tēmu, kas jums būs pirmās īsti juridiskās lekcijas, — viņš turpināja, vēl reiz strauji pamādams ar roku, it kā izslēgdams jebkurus iebildumus. Balss bija bezkaislīga, bet saspringta un stindzinoši asa. Viens otrs students bailīgi sarāvās, noliecās pār papīriem, bet Vilni docenta skaudrā nopietnība sajūsmināja. Kursa vecākais piecēlās, brīdi stāvēja, baidīdamies pasniedzēju traucēt. Grīnbergs pavīpsnāja un jautāja: — Kāpēc jūs stāvat? — Un ar atbrīvojošu žestu pamāja: — Lūdzu, runājiet! — Piedodiet! — students sacīja. — Es jums uz katedras noliku žurnālu ar studentu sarakstu. — Kas man ar to būtu jādara? — Grīnbergs ironiski jautāja. — Ar jūsu uzvārdiem es iepazīšos eksāmenā. — Un viņš stiepa roku ar žurnālu uz kursa vecākā pusi. Tas vēl gribēja kaut ko jautāt, bet neiedrošinājās. Tad pasniedzējs brīdi lūkojās papīros, kā kaut ko pētīdams un pārdomādams, un pēkšņi jautāja: — Vai te klāt būtu Avots? — Un piebilda: — Vilnis Avots. Tas bija pārsteigums. Vilnis strauji piecēlās. Pelēkas caururbjošas acis brīdi pētīja viņu. — Jūs esat pareizi rīkojies, izvēlēdamies jurisprudenci, — docents labvēlīgi pavēstīja. — Tiesībzinātne jums palīdzes. Vilnis bijīgi klusēja. — Es arī piedalījos jūsu lietas kārtošanā, — prokuroriskais mācību spēks turpināja, — tāpēc jūtos atbildīgs. Vai jums ir dekāna atļauja, nenokārtojušam iepriekšējo sesiju, klausīties lekcijas? Tas, protams, formāli, bet juridiskā puse jāievēro visur. Vispirms likumībai jābūt savās mājās, ja reiz paši gribam tapt par likumības kalpiem. Vilnis saprata, ka docents stilojas, ka viņu ārā nedzīs, jo no bargā vīra neredzamā strāvā plūda labvēlība. Plūda tieši uz viņu, Vilni Avotu, un to laikam spēja uztvert tikai viņš, jo citi izskatījās nobijušies. — Jā, to es nokārtošu, — Vilnis atbildēja. — Līdz manai nākošai lekcijai, — docents precizēja. — Labi. — Paldies! Sēdieties! — docents sacīja bezkaislīgi un nevaļīgi. Un tad ar karalisku galvas pavērsienu sāka savu lekciju, kas uz visu mūžu iespiedās Vilnim atmiņā: — Visu cilvēces pastāvēšanas laiku dažādu interešu skubināti domātāji centušies izstrādāt tādu valsts pārvaldes veidu, kas būtu pats labākais. Dažam tas ir pa daļai izdevies, citam klājies ļaunāk. Tā tas gājis cauri gadsimtiem līdz pat mūsu laikam, kad, kā jau jūs būsiet pietiekoši informēti, radās marksisms-ļeņinisms, kas visus grūtos jautājumus atrisināja vienā paņēmienā un līdz galam. — Pēdējos vārdus izrunājot, majestātiskuma vietā ieskanējās tikko jaužams sarkasms, ko Vilnis uztvēra, bet kam īsti nespēja ticēt, jo no docenta staroja tāda pārliecība par savu vārdu pareizību, ka pretējo iedomāties bija grūti. Tālāk pasniedzējs runāja par sava priekšmeta problēmām un marksismu vairs ne reizes nepieminēja. Vilnis cītīgi pierakstīja, jo pamatdomu uztvert bija viegli. Viņš centās veidot glītu rokrakstu, tīksmi lūkodamies uz katru jauntapušo sīko rindiņu burtnīcā. Viņš labprāt paskatītos, vai arī citi tā pieraksta, bet svešatnība atturēja. Viņš jutās kā spīlēs sažņaugts. Tā galu galā bija labi, viņš koncentrējās tikai vienam — mācībām. (no autobiogrāfiska romāna "Lielais noliegums", 1992)
mums ir info par viņu vētraino un aizraujošo dzīvi komunistiskajā pagrīdē starpkaru periodā, mums ir info par viņu salīdzinoši rāmo un stabilo dzīvi padomju laikā, kas sevī ietvēra arī grūti iedomājamus ārvalstu ceļojumus (Otto ir bijis arī ASV, tai skaitā delegācijā Baltajā namā, bet par šo braucienu neesmu pagaidām nekādas piezīmes atradusi). Un tad ir periodikā atrodamie kultūras darbinieka un publicista Jāņa Mauliņa raksti, kuros Otto pieminēts šādi:
*) Iespējams, ka mūs aizstāvēja arī godīgi mācību spēki: Oto Grīnbergs, Līvija Jaunzeme un citi. Toreiz otru aizstāvēt bija tik bīstami, ka labāk bija nevienam neteikt, ka esi kādu aizstāvējis, tāpēc bieži pats izglābtais līdz mūža galam neuzzināja, kas bijis viņa labdaris un vai vispār tāds bijis. Neaizmirstams ir Oto Grīnberga garīgais atbalsts, ko viņš vienādā veidā vairākiem no mums savā dekāna kabinetā izteica šķiroties: “Turieties, nenokariet galvu! Ja būsiet vērtīgi cilvēki, mēs jūs aizstāvēsim, dabūsim atpakaļ pat no Sibīrijas.” To viņš teica katram zem četrām acīm, pārliecinājies, ka neviens cits nedzird. Runāja droši un pārliecinoši, un man radās nojauta, ka viņš ir mūsējais, cīņu biedrs. Vēlāk noskaidroju, ka nojauta bijusi pareiza. Lielais vairums studentu (un ari pasniedzēji) tomēr palika pārliecībā, ka O. Grīnbergs ir zvērināts komunists, un aizmugurē viņu lādēja. To pieminu tāpēc, ka ari mūsdienās netrūkst ekstrēmistisku vientiešu, kas par pretiniekiem nosauc savus sargus un aizstāvjus. (1990)
*) Nupat dzirdēju atsauksmes no klausītājiem par manu radiorunu piektdien, 27. maijā. Mauliņš tā lieloties ar VDK darbības pazīšanu, ka rodoties pamatotas aizdomas par viņa paša sadarbību ar čeku. Redz, cik vienkārši! Pirmā mirklī uzvirmoja niknums, jo tā var spriest tikai cilvēki, kas absolūti tīri... stāvējuši malā un nekad nav pat domājuši cīnīties pret padomju varu. Katrs, kas vismaz plānoja kaut ko darīt un nebija prāta paviegls, vispirms sāka iepazīt savu pretinieku. Turklāt piebildīšu Otto Grinberga vārdiem: "Mācītam juristam taču jāzina, kā darbojas mūsu slavenie drošības orgāni." To viņš teica brīdinādams un reize mācīdams. Otto Grīnbergs, šis fantastiskais pagrīdes meistars! Kad mani sita par demogrāfiju un par romānu "Kājāmgājējs", satikos ar viņu Vērmaņparkā. Viņš teica: "Jūs esat izdarījis lielu darbu, daudz lielāku, nekā pats apzināties." Viņš prata atbalstīt īstajā brīdī Un paskubināt vajadzīgā virzienā. Man toreiz likās, ka viņš zina, ko es daru slepeni, un slavē arī par to, jo atklāti es jau faktiski neko lielu nebiju paveicis: viens romāns, demogrāfiskie raksti, stāsti. Varbūt viņš lasīja manas domas pa nezināmiem kanāliem, uztvēra to, ko bez manis nedaudz zināja tikai viens? Dīvaini, ka no viņa iespējamās zināšanas es nebaidījos, bet, gluži otrādi, izjutu drošību, atbalstu Zinātne vēl nav noskaidrojusi, kas tie par dīvainiem starojumiem starp cilvēkiem. (1994)
*) bija daudz citu "buržuāzisko nacionālistu", kas nēsāja vēl dzelžaināku komūnistu masku nekā minētie. Dažus pazinu tuvāk. Juridiskās fakultātes partijas sekretārs Otto Grīnbergs, LVU rektors Jānis Jurgens, docente Līvija Jaunzeme (Paula Dzērves dzīves biedre). Viņi visi miruši, bet par viņiem sabiedrībā joprojām nav patiesa priekšstata. (1998)
*) Trešā lekcija bija Valsts un tiesību teorijā, ko lasīja Otto Grīnbergs, iznesīgs vīrs zeltītās acenēs, dzelžainu jurista stāju. Kad šis docents ienāca auditorijā, šķita, ka viņam līdzi ieplūst kaut kas ciets un negrozāms un reizē romantiski skaists. Plata piere, iesirmi blondi mati, romisks profils un pelēkas vērīgas acis veidoja klasisku galvu. Un žesti. Tie apbūra ar pirmo kustību. No viņa dvesa saspringts miers un pārliecība. Viņš pavirši apsveicinājās ar auditoriju. Tāda nevērība šim docentam piestāvēja, likās dabiska. — Pirmais kurss? lesācēji studenti? — viņš asi jautāja, ar roku pamādams tādu galantu žestu, kādu Vilnis savā mūžā vēl nebija redzējis. Tas pauda gan pārliecību, gan izaicinājumu. Seja palika nopietna un neizdibināma, tikai tēraudpelēko acu skatiens pārslīdēja auditorijai kā izkausēta metāla šalts. — Man jālasa lekcijas par specifisku tēmu, kas jums būs pirmās īsti juridiskās lekcijas, — viņš turpināja, vēl reiz strauji pamādams ar roku, it kā izslēgdams jebkurus iebildumus. Balss bija bezkaislīga, bet saspringta un stindzinoši asa. Viens otrs students bailīgi sarāvās, noliecās pār papīriem, bet Vilni docenta skaudrā nopietnība sajūsmināja. Kursa vecākais piecēlās, brīdi stāvēja, baidīdamies pasniedzēju traucēt. Grīnbergs pavīpsnāja un jautāja: — Kāpēc jūs stāvat? — Un ar atbrīvojošu žestu pamāja: — Lūdzu, runājiet! — Piedodiet! — students sacīja. — Es jums uz katedras noliku žurnālu ar studentu sarakstu. — Kas man ar to būtu jādara? — Grīnbergs ironiski jautāja. — Ar jūsu uzvārdiem es iepazīšos eksāmenā. — Un viņš stiepa roku ar žurnālu uz kursa vecākā pusi. Tas vēl gribēja kaut ko jautāt, bet neiedrošinājās. Tad pasniedzējs brīdi lūkojās papīros, kā kaut ko pētīdams un pārdomādams, un pēkšņi jautāja: — Vai te klāt būtu Avots? — Un piebilda: — Vilnis Avots. Tas bija pārsteigums. Vilnis strauji piecēlās. Pelēkas caururbjošas acis brīdi pētīja viņu. — Jūs esat pareizi rīkojies, izvēlēdamies jurisprudenci, — docents labvēlīgi pavēstīja. — Tiesībzinātne jums palīdzes. Vilnis bijīgi klusēja. — Es arī piedalījos jūsu lietas kārtošanā, — prokuroriskais mācību spēks turpināja, — tāpēc jūtos atbildīgs. Vai jums ir dekāna atļauja, nenokārtojušam iepriekšējo sesiju, klausīties lekcijas? Tas, protams, formāli, bet juridiskā puse jāievēro visur. Vispirms likumībai jābūt savās mājās, ja reiz paši gribam tapt par likumības kalpiem. Vilnis saprata, ka docents stilojas, ka viņu ārā nedzīs, jo no bargā vīra neredzamā strāvā plūda labvēlība. Plūda tieši uz viņu, Vilni Avotu, un to laikam spēja uztvert tikai viņš, jo citi izskatījās nobijušies. — Jā, to es nokārtošu, — Vilnis atbildēja. — Līdz manai nākošai lekcijai, — docents precizēja. — Labi. — Paldies! Sēdieties! — docents sacīja bezkaislīgi un nevaļīgi. Un tad ar karalisku galvas pavērsienu sāka savu lekciju, kas uz visu mūžu iespiedās Vilnim atmiņā: — Visu cilvēces pastāvēšanas laiku dažādu interešu skubināti domātāji centušies izstrādāt tādu valsts pārvaldes veidu, kas būtu pats labākais. Dažam tas ir pa daļai izdevies, citam klājies ļaunāk. Tā tas gājis cauri gadsimtiem līdz pat mūsu laikam, kad, kā jau jūs būsiet pietiekoši informēti, radās marksisms-ļeņinisms, kas visus grūtos jautājumus atrisināja vienā paņēmienā un līdz galam. — Pēdējos vārdus izrunājot, majestātiskuma vietā ieskanējās tikko jaužams sarkasms, ko Vilnis uztvēra, bet kam īsti nespēja ticēt, jo no docenta staroja tāda pārliecība par savu vārdu pareizību, ka pretējo iedomāties bija grūti. Tālāk pasniedzējs runāja par sava priekšmeta problēmām un marksismu vairs ne reizes nepieminēja. Vilnis cītīgi pierakstīja, jo pamatdomu uztvert bija viegli. Viņš centās veidot glītu rokrakstu, tīksmi lūkodamies uz katru jauntapušo sīko rindiņu burtnīcā. Viņš labprāt paskatītos, vai arī citi tā pieraksta, bet svešatnība atturēja. Viņš jutās kā spīlēs sažņaugts. Tā galu galā bija labi, viņš koncentrējās tikai vienam — mācībām. (no autobiogrāfiska romāna "Lielais noliegums", 1992)