*

vakar pamodos novembrī. bija drēgns, vējains, miglains, ap nulli. tumši, tumši pelēks. braucu uz treniņu, vēroju ar zosu bariem pārpildītos tīrumus un domāju, ka izskatās tā, ka tikpat labi varētu arī būt rudens, kad viņas pošas projām. bija tiešām bezcerīgi un nolemtīgi pelēks. treniņā atklājām āra laukuma sezonu, bet pārāk omulīgi nebija. iesildīšanās fāzē paspēju nosalt, ass, brāzmains vējš nesa prom trenera vārdus, žļarkstot lēkšojām pa dubļiem, utt.
bet! vēlā pēcpusdienā no mākoņiem iznira pilnasinīgs aprīlis. pēkšņi bija saule un zilas debesis un ~ +10. gāju uz Pilskalnu. ļoti sen nebiju kārtīgi bijusi mežā. bija jāstrādā un bija riebīgs laiks un brīvajās dienās braucu uz stalli un slimoju. kā tiku līdz mežam bija sajūta, it kā būtu iznirusi no ūdens, kurā ilgi, ilgi, ilgi sēdēts ar aizturētu elpu. iestājās miers un labsajūta un prieks. mežā bija medžik, saule jau laidās uz rietu un zemos leņķos staroja caur kokiem. skujās karājās milzu ūdens lāses un zaigoja kā mazi dārgakmenīši. vēlāk sāka vīties maiga, kārtaina migliņa. pavisam citāda nekā rīta novembrīgā dūmaka. tāda spirgta un tumšzaļzeltaina. mežs pilns ar dziedājstrazdiem un citiem putniem. pavasara vakara dzestrais dzidrums ļāva viņu dziesmiņām skanēt skaidri un tālu. mazliet traucēja motociklu rēkoņa kaut kur tālu fonā, bet - it's anybody's spring.
saule un mežs ir mana laime.