*

vakar dzirdēju pirmos cīruļus un redzēju pirmo kabrioletu ar nolaistu jumtu. diena izgrauzusies cauri naktij.
siltumnīcā izlīdušas janvārī stādītās tulpes. divu stirnu vietā šobrīd dārzā nāk viens stirnāzis. kāds no viņiem tomēr nograuzis dobē atstātos puravus. iepriekš tos neēda. tādi stumbenīši vien palikuši. šodienas pusdienām sanāca. var teikt, ka noslēdzu pagājušā gada dārza ražas sezonu.
ledusskapī aizkavējusies maza kāpostgalviņa sākusi no vidus aug un atsprāgusi vaļā. gandrīz pāršēlusies uz pusēm. es arī tā gribētu spēt augt. tumsā, aukstumā, ledusskapja kastē, tik jaudīgi, ka uz pusēm jāsprāgst un jādzen jaunas lapas no vidus. kā viņa tur ledusskapī zināja, ka jāaug?

ir milzīgs prieks par pavasari, bet vispār man vēl nepietika ziemas. es nepaspēju no viņas dabūt, ko gribēju. liekas tik jocīgi ko tādu teikt, bet tā nu man šobrīd ir.

p.s. viens no lielākajiem pavasara priekiem pēc nepārtrauktajām šļurām, puteņiem, atkušņiem un lediem ir braukt pa tīru un sausu asfaltu. gaismā. izgāzties sēdeklī, rokas turēt klēpī un spiest gāzi. un nonākot galā vairs nejusties drausmīgi pārgurušai un saspringušai no pāris stundu cīņas, lai tumsā un šļurā paliktu uz ceļa.