*

pēc visas tās skriešanas ar sezonas noslēgumu un bērēm, gandrīz nesaņēmos aizbraukt uz Jāņiem. saņēmos ar tādu pašu apziņu, kā braucot uz ziemas peldēm - drausmīgi negribas un čakars, bet pēc tam būs labāk. tā arī bija. turklāt šogad bija Dumpju Jāņu gads - tāds ir ik pa trim gadiem - likās stulbi palaist garām, jo tur ir visforšāk. tur ir ļoti, ļoti daudz mīlestības un siltuma. ļaužu atkal bija pulka, bija arī igauņi un trīs ukraiņu kompānijas un milzu toveris ar boršču. lasīju par ukraiņu Ivana Kupalas dienas tradīcijām - viss tas pats, kas mums Jāņos, bet nu hvz kā viņiem tur ar to svinēšanu mūsdienās. tie, kas bija, teica, ka viņi neko tādu nezina un nav redzējuši un jūtas kā nokļuvuši Tolkīna Viduszemē. es gan pati ar viņiem nerunāju, man švaki ar krievu valodu.
mājupceļā piestājām pie pamestās Līdēres pareizticīgo baznīcas. tur visā tai grausta juceklī stāv viena maza svētbildīte, pie kuras samestas melnās naudiņas. bija arī viena papīra grivna.
man vispār ir vairāk pārdomu par saulgriežiem un to svinēšanu un mežā pavadīto nakti, bet es pēdējā laikā līdz datoram tieku tikai pirms pašas gulētiešanas un nav spēka neko rakstīt. šito arī nebija spēka rakstīt.
jūnijs ir aizauļojis gaismas ātrumā. ļoti gribētos patīt viņu kaut drusku atpakaļ.