*

ja man nedod kristāldzidras un zaigojošas ziemas spelgoņa naktis, kad ieelpa dedzina nāsis, leduspuķes namiņa vecajos koka logos, šķīstīšanos aukstumā, ar līksmu adrenalīnu un plīvojošām krēpēm piepildītus auļus pa neskartiem sniega laukiem, pēc kuriem zirga sviedri ir pārvērtušies vizuļojošā sarmā uz viņa blīvā kažoka, leduskritumu meklēšanas ekspedīcijas, puteņa dziesmas skurstenī, mašīnu, kas nosalusi nelec un ik pa laikam ir jāatrok, vienkārši vārtīšanos sniegā, to pūkaino klusumu, kuru var piedzīvot tikai, kad visu ietinis sniegs un to matēto gaismu, ko atstaro sniegā nogrimusi pasaule, vai neizturami spožo - ja gadījumā nav apmācies un stiklaini zilās debesīs liesmo zobaina un salta saule, tad neatliek nekas cits, kā sākt ilgoties pēc glāsmaini siltām peldēm ezeros, nerimstošiem svīru saucieniem augstu gaišzilās debesīs, saulē sasilušas, mitras melnzemes smaržas, ābeļziediem, hiacintēm, ceriņiem, pojenēm, lilijām, filadelfiem, cīņas ar laputīm lielajā rozē, ar līksmu adrenalīnu un plīvojošām krēpēm piepildītiem auļiem pa svaigi sazaļojušām pļavām, apdullinoši skaļa daudzsugu putnu kora, bezgalīgi garām dienām un caurspīdīgām, mirklīgām mijkrēšļa naktīm, baltvīna ar gāzētu ūdeni, pērkona negaisiem, dienām un diennaktīm, kas pavadītas neuzvelkot kājās nekādus apavus, vienmēr atvērtām durvīm un logiem, daudzbalsīgas zāles pļāvēju un trimeru rūkoņas agros brīvdienu rītos, smilšainām grīdām, zemenēm, tveicīgām pēcpusdienām, kad gaiss ir biezs un nokaitēts un ieelpa dedzina nāsis, sausa, gaišpelēka asfalta, gaismēnu dejām pa vieglā vēsmā trīsošām mirdzoši zaļām lapām, sēdēšanas ganos ar zirgu baru un siltas, dzeltenas, visaptverošas un tik mierinošas saules gaismas, kas izslīd caur ādu, caur muskuļiem un taukiem un apvijas kauliem smalkā, vizuļojošā, zeltainā un viegli svilinošā tīmeklī, lai dotu spēku izturēt arī nākamo ziemu.

drausmīgi nogurdina atrašanās šajā pelēkajā, dubļainajā un tumšajā starpgadalaiku uzgaidāmajā telpā, bet to es teicu jau pirms dažām dienām.
un paldies par sauli šodien.