*

manā galvā ir tāds ideālais ikdienas cilvēks. ideālais - tāds, kāda es gribētu būt, ikdienas - tāpēc, ka runa nav par kaut ko Dalailamam līdzīgu, bet kaut ko, ko būtu reāli sasniegt dzīvojot parastu ikdienas dzīvi un necenšoties par katru cenu atbrīvoties no visām vēlmēm un kaislībām. bet. man ir problēma ieraudzīt un atzīt atšķirības starp sevi - kāda es esmu konkrētajā (šajā) dzīves brīdī un manu ideālo ikdienas cilvēku. atšķirības nenoliedzami ir, bet es viņas diezgan izmisīgi mēģinu paslēpt aiz bieziem aizkariem. kad kaut kādu, no manis minimāli atkarīgu iemeslu dēļ, aizkari tiek strauji atrauti vaļā, viss izgaismojas ar tādu spilgtu, spožu, nesaudzīgu gaismu. no vienas puses duras acīs, no otras - nenormāli svētīgi. es baigi ilgi esmu nodzīvojusi karājoties tajos aizkaros ar domu - labāk mirt, nekā ļaut tiem tapt atvērtiem. izrādās, atvēršana, sniedz milzīgu atvieglojumu un prieku.

būtu veselīgi sākt uztvert entropiju kā pārvērtības, nevis nekārtību. cīņa pret entropiju ir ļoti liela manas dzīves daļa, bet tas ir bezjēdzīgi un stulbi, jo entropija pa dīvainiem ceļiem ved uz harmoniju.