*

izrādās, ka ir cilvēki, kuri ir atkarīgi no ciešanām. un, ja viņiem to nav, tad viņi tās meklē vai izdomā. ja nepieciešams, melojot un darot to tik nopietni, ka paši sāk saviem meliem ticēt.
es mazliet pazīstu mentālo/emocionālo mazohismu, bet salīdzinot ar augstākminēto, tādā ļoti virspusējā līmenī - padrillēt dziesmu, kas saistās ar sāpīgām atmiņām vai sentimentāli vientulīgi uzsmēķēt mēnessgaismā. vai palasīt savus vecos klabierakstus, kas rakstīti kaut kādos skumīgos brīžos. nu tādu tīksmu/nostaļģisku saldsērīgumu, kuram ļauties gribas tikai visai stingri dozējot un nospraužot robežas (jo ātri sāk šķebināt). bet ir citi, kuriem ciešanas ir eksistenciāli svarīgs stāvoklis, viņi ir gatavi melot par to, kā kāds viņiem nodarījis pāri, nedomājot par to, ka tā nodara pāri tiem, kas viņiem nemaz nav nodarījuši pāri vai nav to darījuši tādā apmērā un dziļumā, kā tiek pasniegts. un viņi nemaz tā baigi nemeklē to, lai viņus kāds pažēlotu. svarīgāk ir, ka citi redz cik ļoti viņi cieš un šīs ciešanas izjust. traki, ka citi viņiem tic, bet ciešanas jau netiek tēlotas, tās ir īstas, izdomāts ir tikai to avots, tāpēc nav grūti cietējam noticēt un ļauno pāridarītāju pataisīt par nelieti. tas palīdz cietējam ciest vēl vairāk. reizēm viņiem šīs ciešanas ir nepieciešamas, lai radītu "lielo mākslu". bez ciešanām no viņiem ārā nenāk nekas. droši vien ciešanas ir vienīgais veids, kā šie cilvēki jūtas dzīvi.
diezgan baisi skatīties cik tālu cilvēks var iet, lai pats sev darītu pāri. tīri emocionāli. par fiziskajiem aspektiem es šobrīd nerunāju. žēl, ka viņi tādā veidā dara pāri arī citiem, bet palīdzēt tādam ir praktiski neiespējami. kamēr vien cilvēks pats nesaprot un nav gatavs no šīm ciešanām atteikties un mēģināt atrast citu veidu kā justies dzīvam. kaut vai ar antidepresantiem.

patiesība, tavi ceļi ir neizdibināmi un neierobežojami.