*

nekas nav beidzies. mūžīgs un bezgalīgs entropijas akts. straumes šņāc. brūnas straumes, sarkanas straumes, melnas straumes, aukstas straumes, dedzinošas straumes, asiņu straumes, tauku straumes, kanalizācijas straumes, melodiju straumes, dūmu straumes, gaismas straumes, mūžam nebeidzamās - mēs sekojam tām, mēs sekojam tām. manās mājās ir ienākušas šaudīgas ēnas, lietas ir pazaudējušas savas vietas un gaisma krīt tik rudenīgos leņķos. rūsgani sarūsējusi, kvēpaini ruda. vasara vējā. es jūtu kā dziļi, dziļi zem zemes sāk sabiezēt veļi. veļas kamolos un laiski staipās. viņu laiks ir tuvu. paskatīties acīs sev - tik tukšās, tik caurspīdīgās, tik nemierīgās. man žēl to, kuri dzīvo bez robežām. robežas neierobežo, robežas dod satvaru, jēgu un karkasu, ko aizpildīt ar savu bezgalību. robežas atbalsta un sargā. tik šaurs ved ceļš uz miera ostu, tik aizaudzis un aizmirsts. cik muļķīgi un augstprātīgi ir iestāties svešā straumē un iedomāties sevi spējam to apturēt. par to varbūt var sapņot kāds, kurš nebaidās no robežām, bet ne jau būtne bez satvara un bremzēm. straume nejautā, straume plūst tālāk un aiznes visu sev līdzi, ierauj dzelmē un tu vairs nezini, kā elpot. tev atliek vien samierināties. māte samierināšanās, māte, kura nekad nav pratusi mīlēt. viss ir kļuvis savādāks, visi trūkumi ir saskaitīti un īstenībai nav jābūt izdevīgai. tumša pazemes upe zem degošām tuksneša smiltīm. aizskalo kaulus, aizskalo kaunu, aizskalo visu bezsatvarīgo. pazemes upe, bez kuras valgmes, tu jau sen būtu sabirzis pelnos. upe, kas seko mums. upe, kas šņākdama nes mūs un visas ostas uz priekšu.